Kā filmā redzu, kā Mērija Morgana ap 16xx. gadu uz savas lauku mājas sliekšņa pēkšņi nomirst, – nokrīt, ar roku noslīdot gar kumodi, kas tur stāv, un gar tajā iestrādātu sudrabbaltu, mazā pirkstiņa lieluma dekoru. Taču viņa nevis nomirst pavisam, bet nonāk uz citas planētas, kur cilvēki nemirst. Cilvēki tādi paši, runā nesaprotami, bet apkārtne savādāka, urbānāka. Es arī tur esmu, bet kā ekskursijā, – neesmu vietējā. Staigājam ar vīru pa ielām, viņš saka, ka esot aptaisījies, ieiešot dušā, lai es viņam sameklējot tīras apenes. Viņš ieiet nišā starp mājām, kur ir duša, un mazgājas, es staigāju pa tādu pašķidru tirdziņu pa ielu un mēģinu sarunāt, ka man vajag vīriešu apenes, bet neviens nesaprot, ko un kāpēc man vajag. Apenes es kaut kur nospēru, bet palika sajūta, ka visi zina, un ka "tā pie viņiem nedara".
Mērija ir tā kā cietumā, kā slimnīcā, kā pētniecības institūtā, bet nelaimīga, ka nevarēja normāli nomirt, un ka viņai te jādzīvo starp nesaprotamiem cilvēkiem.
Ārpus pilsētas ir dārziņš, kur ir arī dobītes krustmātei. Eju skatīties, ka sen nav aplietas, ar šļūteni leju, bet izgaismots ir tikai tas, kur es skatos [acīmredzot modos
], leju tālākajā stūrī, bet, kad paskatos, redzu, ka tur ir gulta, ko esmu aplējusi. Ejam projām, pa ceļam nonāku tādā kā pamestā angārā, kurā mēs ar trim bandītiem skaitām, cik mums naudas, jo jāatdod Vasīlijam 3 eiro. Parādās kādi svešie, un izraisās apšaude. It kā no tā paša sapņa, bet ne tie nemirstīgie. Viņu revolveru lodes lido daudz, bet lēnu. Varu izvairīties no visām. Tie svešie aiziet. Turpinām skatīties, ko atdot Vasīlijam. Pie manis ir viss, kas mums ir, bet tur ir divi kaklarotas piekariņi, kas katrs ir 1 eiro vērts, un kaut kādi sīkumi, ar ko nepietiek. Ejam uz pilsētu.
Vienā brīdī telpā sēžam mēs ar dažiem vietējiem, blakustelpā ir Mērija, un mēs mēģinām saprast, kā šis fenomens ir noticis. Es nu jau saprotu, ko viņi runā.
Atveras tārpeja – tā kā acs formā paklāja mala no grīdas, tikai ar biezām malām, un tajā parādās trīs policisti un Mērijas mazmazmaz....dēls. Bet puika pēc brīža nozūd atpakaļ. Tad man pielec, ka viņš, acīmredzot, bija vienkārši aizmidzis, un ka Mērijai ir iespējams tikt atpakaļ. Bet tie policisti tārpejā ir, eja nav ciet. Man ir ideja, ka atslēga ir tā sudrabbaltā kamīna detaļa, un mēs ar Mēriju atgriežamies uz Zemes pie viņas vecās mājas. Māja ir tā pati, sēta ir tāda pati, durvis un logs turpat, bet kumodes pie durvīm nav. Ejam meklēt, staigājam pa māju. Mērija atrod daļu no kumodes uz bēniņiem, un tur ir tā plāksne ar sudrabbalto ieslēgumu.
Tad atkal ir viņas nāves diena (vai viņa nomirst tagadnē, neatceros), bet krītot viņa tai detaļai nepieskaras, un es zinu, ka viņa ir nonākusi tur, kur vajag, nevis uz tās planētas pie nemirstīgajiem (nenomirušajiem?).
