Ar kaut kādu nepazīstamu sievieti gājām makšķerēt. Ledū āliņģis, viņa uz ledus nolikusi statīvu ar prožektoru, tas izgaismo ūdeni zem ledus, - var redzēt līdz dibenam, dziļš tur nav. Viņa iedod man makšķeres trijžuburu āķi, uzspraužu mazu tārpiņu, viņa iemet āliņģī. Skatos, kā apakšā peld zivis. Viena piepeld pie āliņģa, bet āķi neaiztiek. Neiešu gaidīt, ņemu aiz žaunām un ceļu ārā. Šī tāda mazliet apdullusi un nemūk. Ar otru roku noķeru baltu zaķi, bet to mirkli neatceros, kur tas zaķis radās. Tā nu stāvu pie āliņģa, vienā rokā zivs, tāda kā store, kādu pusmetru gara, otrā balts, pūkains zaķis. Domāju, vai tā zivs nav upju zivs ar dūņaino garšu, tad priekš kam man viņa, ja nebūs garšīga. Kamēr stāvu un skatos āliņģī, redzu, ka tur dibenā guļ zirgs, - var redzēt galvu un mazliet no ķermeņa priekšas. Zirgs iesirmi pelēks. Bet tā īsti beigts nav. Domāju, ka tas taču tas zirgs, ar kuru mēs atbraucām, un ja viņš tur ilgi gulēs, tad noslīks. Nolieku savu zaķi un zivi, un mēs abas ejam vilkt zirgu. No krasta puses ledus nav, tur zirga pakaļgals. Aiz iejūga siksnām un pakaļkājām mēs to zirgu izvilkām no ūdens, lai atgūstas.
Es ar savu zivi un zaķi eju gar tantes dzīvokli, no kura īrnieki aizgājuši. Ieeju skatīties, vai kaut kas nav jāremontē. Kaut ko es tur darīju, to neatceros.
Atkal uz ielas, bet mans zaķis ir noplucis un pelēks. Skatos un žēlojos, ka viņam bija tik skaists kažoks, bet tagad visa spalva nogājusi, bija pūkains, tagad asu, īsu, pelēku spalvu.
