Esmu kopā ar divām draudzenēm (neatceros kas par cilvēkiem), viņas ieiet mājās pie Skaidrītes, vienas senas manas mammas draudzenes. Mājā īpatnēji gaiteņi zigzagā, visas durvis ir ļoti šauras. Skaidrīte priecīga par apciemojumu, runājamies, bet vairāk runā tās divas meitenes. Projām ejot, ieejam citā istabā, tur istabas vidū uz krēsla sēž pajauna sieviete, bet redzams, ka ne pie pilna prāta, viņai klēpī zīdainis bez rokām un bez kājām, tāds stīvi iestutēts. Sieviete to zīdaini netur, skatās sānis un runā kaut ko bezsakarīgu. Ejam projām.
Nonākam kaut kādā pilsētas tusiņā, liela platforma–skatuve. Tās divas draudzenes kaut kur pazūd. Cilvēki staigā, ansamblis taisās uz muzicēšanu. Pienāk man klāt pajauna sieviete, tā īsi zem 30, ļoti labi ģērbusies, kvalitatīva kosmētika – nu tāda acīmredzami bagāta smalku aprindu dāma – un sāk ar mani runāt. Jautā kāda ir mana mīļākā krāsa. Paraustu plecus, saku, ka zaļa. Ai, viņai arī zaļa ir mīļākā krāsa (skatos, ka kleita tiešām zaļa). Jautā – kāda mašīna man patīk? Pie sevis nodomāju, ka [pieņemsim] dzeltena Citroen Xsara, tāda kā ir man, bet Latvijā tādu nav daudz, taču skaļi nepasaku. Viņa saka, ka viņas mīļākā mašīna ir dzeltena Citroen Xsara. Nodomāju, ka tādas dīvainas sakritības, un ko viņai no manis vajag? Viņa saka: "... un tavs tētis ir nomiris". Nodomāju, ka sen jau miris, gadi 30 pagājuši. Un ka viņa pārāk daudz zina par mani un ne jau nejauši sāka ar mani runāt.
Kad garām iet cilvēku bariņš, aizslēpjos un bēgu, jo neko labu neparedzu.
Man kājās tenisčības ar zemām malām, bet ar ielocītām kapēm, neērti skriet. Skrienu garām apavu veikalam, domāju, ieskriešu ātri nopirkšu skrienamos apavus. Veikalam ārdurvis vaļā, apkopēja ar lielu lupatu mazgā nodilušu bēšu grīdu, divas paresnas pārdevējas stāv pie durvīm, un es saprotu, ka man tur nesanāks ieiet, jo neielaidīs. Atloku un uzvelku tās savas čības pareizi un skrienu tālāk.
Vēlreiz ieeju pie Skaidrītes, bet viņas nav mājās. Gaiteņi ir vēl šaurāki un stūraināki, durvis gaiteņa stūros tik šauras, ka knapi varu iespraukties. Tajā istabā joprojām sēž dīvainā jauniete ar to pašu zīdaini klēpī un runā. Sajūta ne pārāk omulīga, eju projām un skrienu tālāk.
Saprotu, ka man dzenas pakaļ, bet tā īsti nevienu neredzu. Izskrienu caur tuneli, pa šaurām ieliņām un esmu kaut kādas mājas 4. stāvā, lielā tukšā istabā ar lieliem logiem. Viens logs vaļā. Aiz manis ienāk bārdains tumsnējs vīrietis baltā arābu apģērbā ar elektrošoku rokā. Saprotu, ka viņš ir vienā komandā ar to dārgi ģērbto sievieti un ir man sekojis. Ko viņam vajag, – nesaprotu. Atpakaļ izejas nav, viņš stāv durvīs. Paskatos pa logu – ārā vasara, vējiņš šūpo loga vērtni, lejā rūsgans purvs. Izlecu pa logu, cerībā, ka apakšā nebūs ciets. Patiešām nolecu kā uz mīkstām nezāļu čupām, kas peld ūdenī. Tai mājai 1. stāvs kā vaļēja galerija, kas pieiet tieši pie purva, grīda ar purvu vienā līmenī. Ieeju tajā 1. stāvā – arī tukša telpa, betona grīda, betona kolonas, bet viss tāds applucis. Tur izklaidus stāv trīs jauni sīrieši gaiši zilās drēbēs (un kā es zinu, ka sīrieši?
), bet viņi man nepievērš uzmanību, vienkārši stāv. Ieeju pirmajā gaitenī pa kreisi, jo man ir jātiek projām.
Tālāk neatceros, bet bija vēl un daudz.
Bet kas interesanti – tam sapnim bija trīs dažādi nobeigumi. Pirmajā versijā mani noķēra un mēģināja nogalināt tunelī. Pēdējā brīdī pa pusei pamodos, izlēmu, ka man tomēr ir jāaizbēg, aizmigu, un skrēju tālāk līdz tam 4. stāvam. Tur tas arābs mani gandrīz nogalināja, bet atkal pēdējā brīdī pa pusei pamodos, izlēmu, ka var taču lēkt pa logu, aizmigu un sapnis turpinājās – izlēcu pa logu, redzēju tos trīs sīriešus utt. Pēdējā variantā, šķiet, tie trīs sīrieši man skrēja pakaļ, vicināju kaut kādu zobenu, lai tiktu no viņiem vaļā.
