Patiesībā vienmēr esmu brīnījusies, kāpēc savējo starpā pazūd pat elementāra pieklājība, nerunājot par diplomātiju. Kāpēc uz savējo ir pieņemami kliegt, apsaukāties, publiski pazemot? Man, ja godīgi, nekad nav to gribējies. Un es jūtos neērti, kad manā klātbūtnē sievas zāģē vīrus vai vecāki rupji aprauj jau palielus bērnus.
Bet mācīšana, jā, tas ir atsevišķs talants

Es neesmu pacietīga, tāpēc ar idiotu nekad nedzīvotu. Gudram varu arī paskaidrot, bet, baidos, ka ne 47 reizes...nu, kaut kur līdz 5 ieskaitot

Ar tagadējo draugu diezgan bieži sanāk kaut ko skaidrot viens otram- mūsu zināšanu sfēras ir diezgan atšķirīgas- un man patīk, ka viņš gandrīz vienmēr var atbildēt to, ko es pajautāju, un otrādi. Tā ir daļa no komunikācijas, un patiesībā, manās acīs ļoti būtiska daļa no vīrieša pievilcības- viņam ir jāzina kaut kas tāds, ko es nezinu.