Gari kāju nagi plēš zeķes.

Tikpat kā nekrāsojos - ne īsti māku un nav pārliecības, ko daru, ne īsti vēlme ķēpāties. Reizēm uznāk dullums tad nedaudz ieēnoju acis un/vai uzkrāsoju skropstas. Lūpas reti, izlīdzos ar higiēnisko un bez tās nekur. Vārdu sakot - krāsojos tik reti, ka krāsvielām beidzas derīguma termiņs pirms tās pat pusē. Tagad pat atklāju, ka acu ēnu aplikators dezintergrējies - laikam tas nozīmē, ka ēnas arī labāk nelietot (pirktas pirms 5 gadiem).

Tonālie krēmi? Ne, ne - esmu jau žēlojusies kādā citā diskusijā par baltām/gaišām blūzēm veikalos, kuras tā kā gribētos pielaikot, bet, ieraugot tonālā krēma atliekas uz tās, vēlme pāriet.
Bet domāju daudz atkarīgs no tā vai ģimenē sievietes radušas krāsoties. Mana mamma to nedarīja, neesmu apguvusi arī es.