Sēžu es slēpnī mežā, bedrē, nomaskējies tā, ka pats sevi neredz. Nāk pretinieka ķīlis, ķemmē mežu, skats briesmīgs, visi apņēmušies mani atrast un nožmiegt, vēl tik fonā kāds vācu maršs pietrūkst. Komandieris ar noslēpies un pavēlējis pielaist tuvāk, nešaut, kāmēr šis neizšaus. Nu lūk - gaidu šāvienu, šie nāk, šāviena nav. Viens brien tieši man virsū, es ciešos, šis tuvojās. Šāviena nav, laikam komandieris ar neredz mani. Sliktais jau 10 metri no manis, jau 5, 3, 2... . Nu neko darīt, izmežģīs vēl kāju uz mana paura, žēl būs nabagu - pacēlu stobru, caur tēmekli paskatījos šā ieplestajās acīs un - bliukt. Un elles dzīres varēja sākties...