Kaut kā no vecmāmiņas teiktā bērnībā iesēdies par zirnekļiem, ka sist nevajag, tad nu sadzīvoju un bail arī nav... Bet es vispār dīvainīte skaitījos - peles ķerstīju pa istabu (pat pirkstā viena nabadzīte ieķēra, kad šo čībā biju bloķējusi), vardes pļavā staipīju, krupjus... Viens zvērs, no kā bail bija uz fobijas robežas - lielais ods (sak', ja mazais tā kož, tad kā šitāds milzenis

), bet, kad sapratu (un pieņēmu līdz galam) - šitie nekož, lēnām piespiedos un ar laiku tiku vaļā no tām bailēm arī. Protams, piesardzīgi skatos uz iršiem, bet arī tiem ir bijis - burciņa virsū, papīrīts apakša un deportācija.