Visi aiziet, tas nav nekas neparasts vai drausmīgs. Esmu bezgala pateicīga, ka biju klāt savu divu vismīļāko ģimenes locekļu aiziešanas brīdī, varēju turēt pie rokas un mierināt. Zinājām, ka aiziet un arī paši juta. Redzēju, ka bailes, kam gan nebūtu. Neatceros, ko teicu, bet pēc acīm varēja saprast, ka dzird. Arī rokas spiedienu atceros. Arī to, ka tai nakti, kad aizgāja omis, viņa atnāca man sapnī un es pēc viņas acīm, sapratu, ka nu ar viņu viss ir labi, pamodos no tā, ka mammucis, kas mani nomainīja pie omes gultas, zvanīja ātrajiem - omis bija aizgājis.Tagad viņi abi kopā - omis un tēvs, jau 26 gadus. Man ir neticami laimējies piedzimt fantastisku cilvēku ģimenē, bet ne par to stāsts. Vakar bija svecīšu vakars un aizvien jūtu, ka mēs esam vienā ģimenē un kopā un arī to, ka viss ir labi, jo tāda ir lietu kārtība. Un arī pašai vairs nav bailes. Kaut kā tā.
Bet par aiziešanu, bija nesen piedzīvots. Kādā pazīstamā ģimenē, nevis apkārtējie, bet gan pats mammucis aizejot visus mierināja. Tā dīvaini liekas, ne? Un tad nākošajā dienā, meklējot memmuča pasi, atrada tajā "tehniska rakstura testamentu", kurā mammucis bija atkal parūpējies par palicējiem. Tajā bija viss: kur atrodas visi mājas dokumenti; kur mājās skaidrā nauda un visas atslēgas; bankas kartes paroles; telefoni, kam vajadzētu paziņot par aiziešanu; pat @-paroles un e-bankas paroles. Un pašās beigās, kaut kas ļoti mīļš, neatceros vārds vārdā, bet kaut kas,- Lai jums veicās, es jūs pieskatīšu. Nezinu, man liekas, tā ir perfekta aiziešana.
