Kas pieder mums? Pusnakts pārdomas.

[Pifs]

Atceroties citas Trix tēmas par bērniem (viņas), kur vienīgā un galvenā doma ir apmēram: "Es, Trix, zinu kā vislabāk audzināt bērnus", šī  Trix tēma mani nemaz vairs neizbrīna.

[Broņa]

Šokēja Trixa domas, ka bērns ir viņas, ko grib, to dara. Nē, cilvēks nevienam nepieder. Ja tu esi duma vai debīla (arī kā slimība), tad ir instances un likumi, kas nosaka, kā pareizi rīkoties attiecīgās situācijās. Jo tu savā dumībā bērnu vari gan badā nomērdēt, gan miskastē izmest un neārstēt, ja slims. Incidenti tādi bijuši vai cik. Un kur nu vēl ļaunprātība, kad tīši nodara kaitējumu bērnam, arī gadījumu netrūkst.

[dip]

Interesanta tēma. Es uzreiz pieķeršos vārdam "sabiedrība". Katrā sabiedrībā - etniskā, reliģiskā utt. ir savas tradīcijas, priekšstati, nolikumi un likumi. Ķīnā??? sievietēm liek taisīt abortus, ja paredzēts, ka piedzims meitene. Ēģiptē (un droši vien vēl kaut kur) sievietēm tiek veikta "apgraizīšana". Tā pieņemts. Manuprāt, Trix pārdomas ir par personību un sabiedrību, sabiedrības normām. KĀPĒC personībai jāpakļaujas konkrētajā vietā un laikā pastāvošām normām. Jo tās normas un likumi bieži vien ir stulbi un mainās laika gaitā. Tik dzīves jau ir sačakarētas.

[kvadra]

....Vecāki ir tikai inkubators perēšanai un izaudzināšanai.Vieta.

Vot no šitā viens solis līdz Norvēģijas variantam - juvenālajai justīcijai, kad bērnu var atņemt ne par ko. Nē, es nesaku, ka drīkst savu "īpašumu" galēt nost par ievārījuma izēšanu, tomēr tā robeža, ciktāl sabiedrība normē vecākus un jaucas bērna audzināšanā, ir ļoti slidena. Pie mums jau pagaidām  vēl (tpu, tpu...) vecākus nebāž cietumā par to, ka atļāvuši bērnam neapmeklēt "seksuālās izglītības" stundas, un neizņem bērnu no ģimenes par to, ka veikalā iekārotais štrunts nav bez ierunām nopirkts, bet tendence "sabiedrībai" aizvien vairāk regulēt vecākus ir novērojama. Un bīstama, manuprāt.

[Broņa]

Nu kur tu tādas muļķības, kvadra, salasījusies?

[kvadra]

Atver acis, Broņa. Tās nav muļķības diemžēl.

[true detective]

Tad kāpēc uz manis radītu bērnu man tiesību nav? Ne jau sabiedrība mani apsēkloja, kopa un izdzemdināja. Sabiedrība nav ieguldījusi ne pušplēsta centa viņa tapšanā.

a līdz kādam vecumam vecākiem, pēc autores domām, būtu tiesības rīkoties ar bērnu kā viņi grib? vai tikai līdz bērna  pilngadībai?

[Mangusts]

Daļēji pievienojos Trix. Ne tādā ziņā, ka bērns ir vecāku īpašums, bet tā, ka nez kāpēc tā sabiedrība, kas redz tikai no malas (un reizēm pat neredz, bet vadās pēc citu teiktā), nevis ir iekšā konkrētajā ģimenes modelī, izrādās zina vienīgo pareizo veidu, kā dzīvot. Un nevajag novirzīt runas uz vardarbību ģimenē utml. Ne jau to Trix domāja, rakstot par vecāku tiesībām uz savu bērnu.

Tikko apollo bija ziņa, ka ASV ģimene aizbēgusi pie amišiem, lai varētu paglābt meitu no ķīmijterapijas, kas viņai bija lemta jau ar tiesas spriedumu, jo vecāki no tās atteikušies, pamatojoties uz to, ka meitai no tās tikai sliktāk paliek. Un kāpēc gan viņiem nebūtu tiesības atteikties? Pareizi, nepareizi ne par to runa.

[Mangusts]

Lūk, lūk - kā Kvadra raksta. Kur ir tā robeža un, vai tā jau netiek pārkāpta?

[olgucis]

par to bērna būšanu, es pieņemu, ka piedzimstot, viņam ar to brīdi rodas visas sabiedrības cilvēkam piešķirtas tiesības, tai skaitā arī tiesības uz dzīvi. Nu un valsts, to visu garantē, tātad aizstāv, tostarp arī neadekvātiem vecākiem, kuri to varētu apdraudēt.

[Mangusts]

tostarp arī neadekvātiem vecākiem, kuri to varētu apdraudēt

Bet, cik adekvāti ir tie, kas nosaka vecāku adekvātumu? Likuma burts ir viens, tā interpretācijas atkarīgas no cilvēka, bet situācijas dažādas un niansētas. Bija vienā franču filmā jautājums: "vai tiesāt pēc likuma, vai nodarījuma būtības?"
Nezinu pat kā formulēt, bet laikam apmēramtā, ka es neticu sabiedrības, kā anonīmu cilvēku kopuma, masas spriestspējai, veselajam saprātam.

[tuk]

Bet arī tagad atteikties var, uzņemoties pilnu atbildību.
Ar vienu piebildi, ja tas neapdraud bērna drošību, veselību un intereses.

Nesaprotu, kur problēma. Ja neizmanto neko no sabiedrības “labumiem“
ne izglitibu, medicīnu, infrastruktūru uc, tiek ar visu galā, viss ok .
Sabiedrību var mierīgi pasūtīt.

[olgucis]

jā likumdošana , protams ir apšaubāms arguments. Bet gribās ticēt, ka galvenajos vilcienos tomēr pieņemama. Par niansēm vēl var strīdēties... Bet princips viens - tev nebūs nokaut. Kaut gan uzreiz būs kaudze oponentu, kuri sāks spriest,- kādos konkrēti gadījumos "nebūs nokaut".

[kvadra]

Bet arī tagad atteikties var, uzņemoties pilnu atbildību.
Ar vienu piebildi, ja tas neapdraud bērna drošību, veselību un intereses.

A kurš noteiks, kas apdraud un kas neapdraud? Sevišķi jau tādu stiepjamu jēdzienu kā "intereses"?

Nu, ka nokaut nebūs, par to laikam nestrīdamies, man šķiet. Bet par pārējo?

[Trix]

Ar tām tiesībām kopš dzimšanas [un bez pienākumiem] mēs jau braucam grāvī. Pat ne braucam, bet sēžam.

Tāpat kā uzņēmumā ir hierarhija - direktors, kas vada visu, menedžeri, kas organizē struktūru darbu un strādnieki, kas veic darbu, tā arī ģimenē pieaugušie nosaka ko un kā darīt. Nevis strādnieks [bez zināšanām un pieredzes] nosaka, ko darīt direktoram un nevis bērns nosaka, ko darīt vecākiem.

Normālas hierarhijas neesamība ir anarhija un neved nekur. Uzņēmums neražo, ģimene nefunkcionē.

Tēmas domu uztvēra kvadra un dip. Pārējie peras ap izēsto ievārījuma burku un pārprastām tiesībām...