Gribu teikt pāris vārdus "jaunības kulta"aizstāvībai. Nav forši, kad cilvēku diskriminē vecuma dēļ, vai, teiksim, aktrisēm pieprasa veikt plastiskās operācijas, piekrītu. Bet, lūk, kas ir forši:
1) Tu patiešām vari ģerbties, kā pašam patīk. Punkts. Ir bēdīgi piemēri- gan veciem, gan jauniem, bet ir arī fantastiski krāšņi un iedvesmojoši. Kāpēc būtu no tā jāatsakās, ja sirds velk?
2) Neviens nav bezgalīgi pārsteigts, ka tev var būt un ir privātā dzīve, un, ak, Dievs, sekss
Atcerieties dienesta romānu? Tur pēc sižeta tai dāmai, kuru Ņemoļajeva tēlo, nav pat 40. Un kā viņu nosoda sabiedrība, ka viņa, pieaugusi sieviete, ģimenes māte, iedrošinās rakstīt vēstules precētam vīrietim! Un kā viņš pats viņu atšuj ar argumentiem: "ko nu vairs, mēs jau veci..."
3) Mācīties var visu mūžu, un atkal- neviens par to diži nebrīnās. Padomju Savienībā, ja kas, klātienē studēt drīkstēja līdz 35 gadiem. Palaidi iespēju garām- pats vainīgs.
Nu, un tagad, vai ir jābrīnās, ka cilvēki, kuri jūtas brīvi, ir apmierināti ar sevi un savu dzīvi, turpina attīstīties, arī labāk izskatās? Vai tad var būt savādāk?
