jo pareizi rakstot zūd teikuma plūsma un doma.
Vai arī - Tu esi politiķis. Tiem arī gadās piemuldēt baisu kaudzi dokumentu, kur viss ir gramatiski pareizi, bet neviens mirstīgais jēgu izlobīt nevar.
Zini, kas mani pārsteidza pēdējās dienās - izrādās Ojārs Vācietis ir savus dzejoļus rakstījis 1 reizi un bez labošanas. Proti, viņš tos dzejoļus dzejoja galvā, un kad nu viņš bija gatavs viņš viņus pierakstīja savās skolas burtnīcās. Es tā nevaru, man patīk dripselēties un raustīties domās, kā puņķim uz drāts,- novirzīties un ar slaidu loku atgriezties, ko patiesībā nekur nevajag pierakstīt.
Mjā, stingra kārtība nav mana stiprā pusē, man vairāk patīk ļauties anarhistiskai iedvesmai.
Tev tas ir stihiski. Rakstot nepareizi, vienīgais, kas to uzrakstīto domu spēs uztvert, būsi Tu pats. Citi Tevi visu laiku pārpratīs.
Savā ziņa, es ar sev rakstu, lai varētu vēlreiz apdomāt un pieslīpēt domu. Lai viņa būtu normāli paužama, nevis stihiski spļaujama ārā jēla un vēl nenobriedusi. Un mani neuztrauc, ka cilvēkiem, kuriem tas patiesībā neinteresē, mani nesaprot, - es neesmu pravietis.
Tas savā ziņā ir tests domai, ja neviens par viņu neinteresējās - vai nav vienalga kā viņa ir pausta, ja kādam tas interesē - pārjautās tak, ja kautrējas - tā nav mana bēda vienalga.
Tā kā nekautrējieties, drošajiem pieder pasaule!
