Slēpošanas paradīze

[Camma]

Kārtējo reizi "es te tā padomāju"...
Latvieši esot vieni lieli izēdāji. Taisnība. Latvieši esot baisi diži dziedātāji. Atkal taisnība (es neskaitos - man Pūka nežēlīgi rīkli nobradājusi). Un vēl taču latvieši ir vieni apsēsti slēpotāji...
Man nekad mūžā nekas lielāks par koka slidkalniņu Ziedoņdārzā tuvumā nav bijis. Bet no kalna raut lejā patīk kā sunim mašīnā braukt.
Un vislielākā pateicība tiem uzņēmīgajiem cilvēkiem, kuri var uzburt visādus "kalnus" tepat - plakanajā Latvijā.
 
Katlakalns, Riekstukalns, Dzegužkalns, Milzkalns... vopščem - Himalaji!
 

[tuk]

Arī sēņotāji.
Jā slēpot patīk. Ar un bez kalniem. Gan Latvijā, gan citur.
Ziema tiek ķerta, cik nu laiks ļauj.

[Ezme]

Viss pārējais ir,slēpotāji -nav!Kad atceros savu bērnību-visi lauki,visi pakalniņi bija nobraukāti strīpaini.Tagad nav nevienas pēdas sniegā,viss kluss un līdzens,kaut gan mūspusē netrūkst ne jaunu ģimeņu,ne bērnu.NAV!

[Betons]

Nav tik traki. Manā mežā allaž kāds ir špūri iedzinis

[Camma]

Atceros tās šausmas, kad ar galīgi kleinām slēpītēm čut ne vaļenkos bija jāslēpo. Nekad mūžā vairs! Līdz ar to, iedzīts totāls riebums pret distancenēm.
Tagad arī ar šermām nolūkojos uz tām plastmasas HVZKO, ar ko mēģina bērnus iekārdināt uz slēpošanu.
Kaut gan, varbūt arī maldos un īsts gribētājs šļūks kaut ar malkas pagalēm - nu, kā rozā lauviņa brauca uz dzelzs gultas gala - ka tik motoriņu var pierīkot .

[Mango]

Man riebums, kā atceros, katru brīvu brīdi kocenes kājās un prom uz Daugavu, es biju beigta, nomocījusies. Neviens mani nepiespiedīs to atkārtot.
Izbraukt ar kamanām pa mežu gan patīk!

[Betons]

Vot man arī tā bija - distanci ??!! Nemūžam!! Un tā man distancenes kādus gadus pie desmit nu jau ir, bet slēpot nipatika. Kamēr vienā brīdī es konstatēju - joopcik, cik tas ir forši! Kad viens pats savā nodabā ar labi sasmērētām slēpēm vari vicot tādā tempā kā pašam tīk.. Nu kass, kass var būt labāks par šo?

[Minne]

Skolā, fizkultūrās ziemā bija jāšļūc ar slēpēm. Tas bija vāks. Man savējo slēpju nebija, ņēmu skolas inventāru, dažreiz (bieži) tās bija 2 atšķirīgas slēpes, un nūjas arī visvisādu garumu un pārsvarā bez tiem plastmasas aplīšiem apakšā, kas neļāva nūjai iegrimt dziļi sniegā. Vislabākie posmi bija nobraukšana no kalna, jo tad ātri un bez piepūles distancē varēja tikt uz priekšu, citādi - mocības 3 vai 5 kilometru garumā

Tagad, kad atceros, kādi mēs tur izskatījāmies, smiekli nāk, bet toreiz nīstākais priekšmets bija fizkultūra

[Camma]

Tas bija vienīgais divnieks liecībā manā mūžā - par slēpošanu....

[Emīlija]

Izrādās ne man vienai bērnības trauma uz slēpošanu... man bij vēl lielāka sāpe - tak man tika nopirktas savas slēpes, staipīju kā duraks šīs uz skolu. Un tad - nozaga... Atrada... ar apzāģētiem galiem. Man viņas riebās un es vairs viņas vispār neaiztiku pēc tā...

Fizkuļturņiki manupār bija kautkādi es nez, sadisti diezgan. Vējš, lietus, -15 - vienalga kas. Ja paredzēts slēpot - slēpojam!
Pretīgi...

[Betons]

Zato cik funny bija skolas fizkultūras ierinda - sākumā puiki, tad meiteņi sporttērpos, tad - NEVINGROTĀJI - pārsvarā visi notusnējušie, kam sazinkādas zīmes, lai varētu tupēt malā un grauzt līdzpaņemto pīrādziņu

[ragana]

Es iemācījos tīri labi slēpot ar mātesbrāļa slēpēm, kuras viņš man atdeva pēc to salaušanas (un arī saremontēšanas). Labotā slēpe drusku vilka uz āru. Nekas, es iemanījos kāju drusku pievilkt uz iekšu un tā lieta gāja kā smērēts.
Pēc pāris gadiem man tika nopirktas jaunas slēpes...šitā maukusies zemē no kalna es vēl nebiju nekad.

[Trix]

Oi, skolas slēpošana...
Nekad nezini, vai šodien fizkultūra būs ārā vai tomēr apžēlosies un būs iekšā. Vakardienas temperatūra nenozīmē, ka tāda būs arī rīt, bet slēpes jāsmērē vakarā. Stiepies pusaizmidzis no rīta gar ceļu ar somu, slēpēm un sporta tērpu. Slēpot gar ielu nevar - nogāzts ar ledus kunkuļiem... Un, protams, tā laime IR! - 5 km pa ledu, peļķēm vai zāli. Pusskriešus, jo atpakaļ daudzmaz neslīd tikai tiem blatņikiem, kam ir plastmasenes ar rievām, pārējie kā pīles. Izturīgākie džeki mauc tikai atsperoties ar rokām, pārējie - nu kā nu pārējie...

Uz slēpēm - gan distancenēm, gan slaloma - uzkāpu jau pēc 30. Ar baudu, tieši tā, kā Betons saka.

[Ezme]

Ak vai,kad tiek pieminēta skolas slēpošana!Atceros-no rīta tākā līņā,kāda slēpošana,dodos uz skolu ar iekšā vingrojamo sporta tērpu.Un tad fizkulturņiks paziņo,ka tomēr slēposim.Mēs dažas meitenes,kas bez slēpošanas tērpiem-arī tiekam izvandītas ārā.Ar skolas tizlajām slēpēm,mēteļos un kleitiņās.Stilbi nobrāzti jēli un slapji,jo zeķbikšu tad nebija-starp zeķēm un bikšelēm plika miesa-un kritiens pa slapju sniegu ar tizlām slēpēm iznāca ik pēc 5 soļi.
Bet tas vēl nieks,salīdzinot ar augstlēkšanu!
Mājās gan slēpoju līdz melnai tumsai ar bleķiem salāpītām slēpēm-un tas nemaz netraucēja.

[Betons]

Aš ainiņas no skolas mazām klasītēm par slēpošanu mēteļos uzbūrās, riktīgi funny tas bija Man arī bija ar epoksīdiem līmētas slēpes, piezāģētas no dažādiem komplektiem, nokrāsotas, bet vismaz ar sveci ietrītas un sniegs klāt nelipa O, un pats krutākais bija ar slēpēm pārblīvētā trolejbusā uz Šmerli !! Cool! - "Tā rūdījās tērauds (betons)" Tantaniem pa ģīmi ar slēpju galiem - ā vēl bija obligāti kuļķene uz galiem jāuzmauc
Viskrutāk bija pavasarī parādus kārtot Jaunciema mežā - sniegs jau tutū, pa skujām un zemi skrien ar slēpēm, lai tik izlabotu atzīmi jo ja biji nosačkojis ziemā, pavasarī martā bija jāatslēpo pirms brīvlaika

ooohohohoo, tas tik bija laiks

Ragana, un kā tagad - joprojām velk uz vienu pusi ?