Tā nu ir manas ģimenes izzudusī tradīcija,kopš mazotnes zināju,ka būšu asinsdonors

.Mamma un paps tādi bija,krājām nozīmītes-asinspilieniņus,tad jau bija pa pakāpēm apbalvojumi,tad LPSRgoda donora medaļa un tad PSRSgoda donora balva.Maniem vecākiem tās bija.Es apstājos pie apmēram 30 reizēm,kad mani atteicās pieņemt,jo nevarēja vairs atrast vēnas.Vairs nav parādījušās

. Mūsu pagastā bija ļoti attīstīta donoru kustība,vienmēr nodrošināts transports,reizi gadā lielā balle un ekskursija,protams,viss par velti,kā pateicība par labu darbu.