Man liekas tā:
Cilvēks piedzimst teorētiski vesels un bez rūpēm un raizēm par savu ikdienu,par iztikšanu,par ģimenes stāvokli.Tāds tīrs un laimīgs!Bet arvien pieaugot viņš tiek ierobežots,apdalīts,apkrauts ar pienākumiem.Visupirms vecāki,pēcāk visļaunākais -skola,tad tālāk nāk jau pieaugušo dzīve-darbs,atbildība ,ģimenes attiecības un viss pārējais,t.sk. valdības politika.Nekas vairs nenāk viegli ,pats no sevis,nekas nenāk par velti.Nekas no tā,kas bija piedzimstot, bērnībā-vairs nav palicis.
Kas vājāk spēj pielāgoties pretdabiskajam-dzīvot apkrautam ar nepārtrauktām rūpēm-tas sirgst ar grūtsirdību un bezspēcību vai depresiju.Un pareizi vien depresijā esošie saka par ārstēšanu-ko gan tas dos?Var ar zālēm nomākt bezspēcības sajūtas,bet pati ļaunuma sakne-mūzīgā cīņa par eksistenci bez atslābšanas jau nekur nezudīs un no savas problēmas taču nav kam uzkraut.Vairs nevar kā bērnībā-savu bēdu uzliec mammai un pasaule atkal gaiša!Nekā.Nevar aizbēgt no sevis,no savas pagātnes ,no savām domām un fiziskām sajūtām.Zāles depresijai-tas ir tāpat kā izslāpušam iedot zāles,lai tas nejūt,ka ir izslāpis.Nevis iedot ūdeni lai padzeras.Nevis iedot mieru un brīvību,ar kādu cilvēks bija piedzimis,kurai viņš bija radīts.