90. gadi. Ziema. Pievakarē tikšanās ar priekšnieka biznesa partneriem. Stāvu, gaidu trolejbusu un atklāju, ka zeķubiksei aizmugurē valdziņu pārītis aizrāpojis - svārki bik virs ceļgala, zeķubikses patumšas, redzams labi. Kā par spīti vieta tāda, kur veikalu nav, tikai pārītis kiosku, kur, protams, arī nekā. Biju ar mieru nopirkt kaut vai tās stulbās bezpēdu zeķubikses, kas tolaik visur mētājās, bet pidziņas - arī to nav nekur.
Nu, ka nav tā, būs šitā - uzplēsīšu simetriju un basta, lai domā, ko grib.
Aha! Kas tev deva! Pie rokas nav pilnīgi nekā, ar ko tās sasodītās zeķubikses uzplēst! Kad nevajag, tad plīst pat no paskatīšanās. Pēc izmisīgas somas inventarizācijas un apkārtnes apskates nācās izmantot tiltiņa margu draņķīgo metinājumu, bet tos divus (un ne trīs vai vairāk!) valdziņus es tomēr dabūju pušu. Iedomājos to skatu, kā es tur līkņāju, vienu zābaku novilkusi, lai sadīrātu zeķubikses precīzi uz papēža... Zeķubikses "ar vīli", protams, vakarā izlidoja miskastē.
