Uz pleca uzkakājis putns man jau ir klasika, kā tāda vārnu bāba dažreiz jūtos.
1. Universitāte, lekcija, šausmīgi karsta pavasara pēcpusdiena, mūs līdz vakaram marinē siltā auditorijā. Pēkšņi pamanu, ka kursa biedrs tā jocīgi skatās uz mani, pie tam, tieši uz krutīm. Sākumā padomāju, kāds nekauņa, pēc tam pati uzmanīgāk paskatījos. Ak, jel, blūzei vidējās podziņas atpogājušās un pavīd tāds spilgs, rozā krūšturis. Ģīmis man pēc tam laikam bija vēl spilgtāks.
2. Vēl skolas laikā. Draudzene starpbrīdī saka: "Tev uz pakaļas kaut kāds sarkans pleķis, aizej pie spoguļa paskaties". Izrādījās, biksēm caurums izplīsis, bet sarkanais pleķis ir apakšā redzāmās apenes. Nācās iet mājās pārģērbties.
3. Ziema. Steigā jau lasos ārā no mājām, viss gatavs, bet pirkstaiņus atrast nevaru. Izpsihojos un izgāju ārā plikām rokām, pie sevis šķendēdamās. Kā vēlāk izrādījās, šamie bija iebāzti cepurē. Cepure galvā un viens pirksts no cepurs smuki ārā rēgojas, tieši uz pieres

Gan jau skats pa rubli bija.