Lai vai kā tur būtu, bet raksturs cilvēkiem veidojas skolā. Tas zināms jau sen un tiek izmantots nesamaitāto bērnu dvēseļu šablonēšanai tādā virzienā, kāds nu pašreizējai valdībai vajadzīgs. Padomijā visās skolās par pareizu politisko audzināšanu un puišu sagatavošanu lielgabalgaļas lomai rūpējās īpaši “skolotāji” - vojenruki. Kā likums, nevienu citu valodu, izņemot krievu. šie kungi nezināja un skolās parasti vadīja pēdējo gadu-divus pirms iziešanas pensijā. Kaut ko no civilās aizsardzības pamācīja, ļāva izjaukt-salikt “kalašu”, pašaudīties skolas bēniņos ierīkotajā šautuvē ar mazkalibreni. Reti kurš no vojenrukiem riskēja rādīties ar sīkajiem resgaļiem kaut kur sabiedrībā, izņēmums – ja vojenruks bija piekomandēts krievu skolai. Tad gan visādas kara spēles un maršēšanas gāja vaļā vai uz katriem valsts svētkiem.
Kā bija, kā ne, viens īstenais tēvzemes patriots sadomāja, ka viņam arī latviešu puikas jāiedīda staigāt “strojevim šagom”. Kā par nelaimi skola pašā Rīgas centrā un sporta laukuma nav. Ko darīt? Ies maršēt pa ielu! Nu labi, maršē ap kvartālu - “raz, dva, ļevoi” - skaisti! Vajadzētu kādu dziesmu, lai soļošana brašāka. Vai maļčiki nezinot kādu ritmisku dziesmu, kas soļošanai piemērota? Ak, zinot gan? Nu tad nākamais aplis ap kvartālu dziesmas pavadījumā.
Un tad pašā Rīgas centrā, brašiem soļiem atbalsojoties apkārtējo namu sienās, atskan puišu skaļā un vienotā balss :
“....Upe tek riteņos, heisā,
Brūtgāns pāri brien, heisā,
Kule mirkst ūdenī, heisā,
Zāle di@sā lien, heisā...”
Vojenruks tikai vēlāk tā kautrīgi esot nokomentējis, ka dziesma laikam īsti laba neesot izvēlēta, jo garāmgājēji dīvaini smaidījuši, bet nekādas bumbas piesiet nav varējis, jo valodu nav zinājis...