Reiz sensenos laikos, kad zāle bija zaļāka un es vēl kojās dzīvoju, uzlēju kafiju sev un savam mīļotajam puisim. Pārjautāju, vai cukuru šim piebērt, jā, lai pieberot karotīti. Pieberu, samaisu. Pļāpājam. Puisis iedzer malku, tā dīvaini palūr uz krūzīti... Iedzer otrreiz, uz mani paskatās. Tādu pilnīgi dīvainu ģīmi dod man - še, pagaršo, baigi jocīgā. Es blisinu acis, iekampju malku - toč jocīga. Pagaršoju savējo - arī jocīga.
Lēnām, nu ļooooti lēnām pierāpo atklāsme, ka burka ar cukuru un burka ar sāli - kā jau kojās - uz galda ir abas vienādas...
Vārīju nākamo porciju, bet atziņa, ka lielā koncentrācijā sāls vairs nav sāļš, tika piefiksēta.