šķiet , tajā visaptverošajā teātra tēmā jau bija par to pieminēts, bet nolēmu atvērt savu tēmu.
Man bija Segliņa. Kvēlojošas acis un īsta cīņā saucēja. nē, ne jau pārāk kareivīga, bet tāda kā varētu būt tajos laikos, kad īsti jau sievietes tam nebija gatavas, bet , balsu vadīta, viņa centās visus vest sev līdzi. Jāpalasa kaut kur vēsturiskais fons - jo man īsti nav prātā, kā viņai tur vēsturiski viss notika, kurā brīdī viņu sagūstīja un tieši par ko sadedzināja.
Par izrādi.
Mūzika likās briesmīgi pārmudrīta. Kāds man bija pateicis, ka uzsvari visu laiku uz trešās zilbes. Un patiesi - nemitīgi kaut kādi ačgārni nelatviski uzsvari, paskaitīju, patiesi - trešā zilbe. Tāda sajūta, ka kāds mēģinātu izdziedāt stāstu, nevis dzeju, un visu laiku vienā ritmā, balsi modulējot uz augšu uz leju un zvaigznīTE, nejauTĀ, paskaTIES. Un tad ik pa laikam, lai neievilktu izrādi pārāk garu, sāk dziedāt visi reizē. jau Oņeginā šitas bija, tagad vēl jo biežāk.
Aktieri centās savus tēlus apdzīvot, lai nebūtu tikai atdejošana vai roku atvicināšana. Vismaz brīžiem kaut kādi mazi stāstiņi izveidojās, piem, kur galminieki (daži) centās , lai viņus ieliek karaļa krēslā.
Skrastiņš kā karalis man pārmaiņas pēc nelikās štampots un patika ( par spīti viņa parūkai, kurā viņš varētu spēlēt "Zdrasķ, ja vaša ķoķa iz Braziļiji". Eglija karalienes mātes lomā tik karaliska (jo drusku pēc Vilcānes izskatījās:)
Ķesteris nezinu, ko tēloja, it kā vēsturiski tas Žils esot bijis tas, kurš seko Žannai, bet mūsu lugā tas esot sadalīts 2 tēlos , viens Ķesteris, otrs Žans (Rešetins/Andžāns), bet izskatījās viņš, kā man Zebra atsūtīja bildi, toč toč kā Šreka karalītis. (Cik man bija grūti noturēties klusai, kad viņš uznāca uz skatuves...)
[attachment deleted by admin]