Man šī ir bērnības trauma. Nebiju nemaz tik maza vairs, kādi gadi 12, bet, kad tirgus tante par 2 rub. burkānu buntīti no piečuka, izdeva rubli, nevis trīs, stāvēju apjukusi, bet viņa vēl smaidīdama pavaicāja - vai gribot, lai tos burkānus kur ietin. Labākā atbilde būtu bijusi - jā, tajos atlikušajos divos rubļos, bet es siltumnīcas bērns, stāvēju un klusēju. Tik šķebīga sajūta, un kaut kā bija pārliecība, ka nebija nejauši, neko nesajauca, novērtēja, ka var un viss...
Diemžēl ar svaigo gaļu ir tā, ka tirgū parasti tā ir labāka. Katrā ziņā Rimi, kur šķiet poļi vien nopērkami, vairos pirkt. Sky parasti ir O.K. Lielveikala pluss, ka tur mierīgi varu nopirkt kaut šķēli karbonādes, kamēr tirgū ir sajūta, ka gaida - pirkšu vismaz kilo.
Matīsa tirgū iemēģināju vienu pārdevēju, kuru ieteica, kā labu kaut kādos recepšu rakstos (kā ieiet no āra, tā pie letes pa kreisi), bet mana pieredze ir dažāda - gadās, ka ir labi, bet pēdējoreiz uz Jaungadu tik treknu krūtiņu iešķieba...

māk ar tik veikli parādīt, apgrozīt, bet es tik skrienoša, tik skrienoša, ar darbu sarakstu... Droši vien ar pastāvīgajiem kundēm viņa tā neizrīkojas, bet neko labu par viņu (un tirgu kā tādu) tas neliecina.