Eh, kā gribas atrast miljonu, sameklēt jaunu otro Golfu, pieorganizēt sēdekļa apsildi, klimata kontroli un vēl šo to salona ērtībām, bet ar visu pārējo vajadzības gadījumā ar pierokas materiāliem galā tiek arī lauku miestā... Un vēl vienu tādu nolikt garāžā iekonservētu - mūža nogalei. Ar divām mašīnām manam mūžam pietiks ar uzviju. Varbūt pat viena izvilks.
Nu nav mašīnai jādomā manā vietā, nav. Ienīstu automātiskās kārbas. Protams, ja aste bluķī, braukšu - vajadzības gadījumā braukšu arī ar veļasmašīnu - bet fakts, ka, nenospiežot gāzi, vienkārši atlaižot bremzi, mašīna sāk rāpot uz priekšu, manī pamodina ataviskos instinktus sastrādāt to zirgu šašlikā. Automāts der tiem, kas negrib un nemāk braukt, tādu ir pietiekami [galu galā visiem nav par to jāinteresējas un ne visiem ir talants], bet pārējiem, lūdzu, ļaujiet braukt normāli.
Tracina, ka viss iet uz cilvēces debilizāciju un tizlpadarīšanu. Kruķi priekšā un spilvens pakaļā, aizmirstot par māku izdzīvot un pašsaglabāšanās instinktu [precīzāk, nevis aizmirstot, bet selekcionējot izdzīvotnespējīgas paaudzes]. Tehnikai ir jākalpo cilvēkam, nevis otrādi.