Esmu pirkusi foršus Kuzņecova servējamos šķīvjus, priecājusies par to formu, rakstu.
Māsasvīram pirkta visa Kuzņecova pusdienu servīze, cik daudz skaistu svētku svinēts! Viņš vispār kolekcionārs, kad pie viņiem ballītes, tad ar skaistiem seniem svečturiem un tā. Ne reizi nekas muļķīgs nav ienācis prātā.
Esmu pirkusi humpalu drēbes, izmazgājusi to kašmira džemperīti un valkājusi ar prieku. Reizēm esmu nopirkusi, secinājusi, ka tomēr nemoderni un tad izsviedusi.
Pērnavā un Helsinkos man divas iemīļotas antikvāras bodītes. Kādas brošiņas, sudraba! Smalkiem vijumiem, neredzētas. No somu sudraba, 100-gadīga, smagnēja un forša. Valkāju ar prieku, jo atdzīvina tērpus un man ir tik priecīgi.
Piemēram lombardā, kur kāds pārdevis zeltlietas izmisuma dzīts, nez kāpēc negribētu.
varbūt pret lietām jāattiecas citādāk. Nu un kas, ja kāds tai pieskāries?
Pirms kādiem gadiem garās pastaigās gar Gauju ieklīdām senās lauku mājās, kur sadraudzējāmies ar saimnieci. Mājas jau bija bēdīgā stāvoklī. Kādreiz 20-os, 30-os gados tur bijusi lauku pamatskoliņa. Vienu reizi atbraukuši sirmi kungi uz skoliņas jubileju. Lai izrādītu cieņu un mīlestību savai pirmajai skoliņai, kungi esot metušies ceļos un skūpstījuši pussagruvušās mājas slieksni.
Visas infekcijas, ļaunās acis un mantās uzkrātās bēdas ir galvā. tas saucas bailes.
