Sasodīts, nu neticu es tiem žēlabu stāstiem, neticu!
Uz kāda marsa ir jādzīvo, lai līdz 8. mēnesim nejēgtu savākt bērnam vajadzīgo??? Pat pieņemot, ka ātrāk par 3. mēnesi nav pamanīta grūtniecība.
Ir radi, ir kaimiņi, ir internets, kur regulāri kaut ko atdod. Protams, jāskatās un jāmeklē, lai pieteiktos pirmā. Ja esi normāls cilvēks, kaimiņi sados kalnu un vēl mazliet. Reizēm pat jājautā nav, paši pajautās, vai kaut ko nevajag, jo pašiem/bērniem/māsai sīcis paaudzies.
Man sīči līdz pāris gadu vecumam jaunas drēbes redzējuši nebija - savācās čupas. Gultiņu atdeva draugi, ratus aizdeva draudzene utt. Kaimiņiene regulāri piestiepj to, kas pašas mazbērnam tiek uzskatīts par prastu.
Lai nestāsta, ka nabadzītes neko nevar dabūt, ja nu vienīgi pati no bērnunama, nevienu nepazīst [kaimiņu nav, bērnunamā tā saskandalējusies, ka nevar aiziet cilvēcīgi parunāties, lai pieaugušie pastāsta, kur ko var dabūt], bērns no svētā gara, pati paralizēta, lasīt nemāk, interneta nav [nez, kā gan tie sludinājumi iekš FB rodas...]
Pat ja pi$ējs ir izmetis ar to, kas mugurā, zīdainim daudz nevajag - maisiņš ar drēbītēm, paka ar pamperiem. To pa mēnesi var sameklēt mierīgi arī bez publiskas prasīšanas. Apsedz ar dvieli, svaigu gaisu piegādā pie vaļēja loga, ieklāj guļvietiņu atvilktnē...
Tiesa, ja es neatteicos no jebkuras lupatas (man pofig, ko apvemj zīdainis - dolče&gabana vai miskaste&šrots), tad šīs prasītājas pavalkātas drēbītes vienkārši noniecina. Jo pārsvarā tirgo tālāk to, ko kāds iedod no tīras sirds.
It kā jau vienalga, ko tu dari ar to, ko tev atdod, bet IMHO negodīgi pret atdevējiem, kas grib palīdzēt bērnam, nevis veiklai darbonei.
