Šo es noteikti jau esmu rakstījusi, neatceros tikai kur - te vai iepriekšējā vietā.
Tas bija laikos, kad uz ielas vēl taksofoni bija. Ejot uz lekcijām, man savajadzējās piezvanīt. Kamēr griežu ripu vai metu žetonus, gar kājām sāk trīties runcis, foršs, mīlīgs. Vēl gandarīti uzsitu sev pa plecu - es tāds labs cilvēks tomēr, dzīvnieki taču lieliski jūt un atpazīst. Piezvanu, izdaru visu, dodos tālāk. Ar laiku atskārstu, ka ož pēc runča. Eju, un man pielec, ka kājas apčurātas.
Diemžēl lekcijas bija svarīgas, nevarēju neiet. Pirms tam gan mēģināju WC ko mazgāt, tīrīt, bet veltas pūles - visu dienu tā arī nosmirdēju.
Daudz vairāk man ir šausmu stāstu ar dzīvnieku dalību
