Katru rītu pie krustojuma, kur ir zebra, stāv Broņa. Mašīnas apstājas, jo Broņa tak tūlīt cēli čāpos pāri. A skuju! Broņa puspagriezusies atpakaļ kaut ko ilgi pūlās ieskaidrot Rudzupuķei. Tā nu visa mašīnu kavalkāde apstājusies un gaida abas ķoškas. Beidzot kāds tomēr izdomā sākt braukt, a abas ķoškas - vilkties pāri ielai. Kustību sākušais autiņš bremzēm kaucot apstājas kā iemiets. Bet iela ar divām joslām vienvirziena... un viens pa otro joslu braucošais, pamanījis pirmajā joslā sakustēšanos, piļī nebremzējot - lai iesprauktos priekšā tiem, kas tikko kustību uzsāk. Nu ko, ķeseles pa gaisu un par divām ķoškām mazāk... Žēl nebija nemaz. Un nebūs arī turpmāk. Tāds krustojums un tādas Broņas un Rudzupuķes tur ganās ikdienas.
Tāpat kā nav žēl babuļa ar sīko, kas metās trolejbusam pa priekšu bembim zem riteņiem - nu takš pārsēsšanos uz tramvaju nokavēs!
Esmu devusi savu vizītkarti vairākkārt šoferiem, kur skaidri redzu - nu nav viņš vainīgs. Jā, izsaucu ātros puišelim un noliku šo mierā (gribēja laisties prom, bet ej nu zini, vai nav kas saskādēts miesā). Un bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem inspektoram (izmeklētājam?) izklāstīju kā viss notika. Tam šoferim rokas trīcēja un audim priekšas stikls lupatās.