Nē, nu es saprastu, ka es regulāri maksātu kaut ko tai apdrošināšanai. Visi laimīgi, man piešķir kaut kādu polises numuru, vai iztiek ar to pašu manu personas kontu. Tad uz ielas mani traumē kāds velosipēdists vai cits mūdzis. Tieku līdz slimnīcai, man uzprasa to numuru( vai personas kodu), pieņemšanā paskatās kompī - jā apdrošināta un sāk ārstēt, kamēr jūtos vesela. Un visus izdevumus sedz apdrošinātājs. Slimnīca pati ar šiem sazinās un tiek galā, es vispār tur vairs nejaucos iekšā. Tādam modelim es piekristu. Īpašiem gadījumiem, nu ja man kāda hroniski-zināma anomālija, es sazinos ar apdrošinātājiem un šamie man piedāvā krātāku polisi par savu naudu, nu kas tur vēl ko papildus piedāvā. Un Ja vēl ir atsevišķas kaites kuras man valsts daļēji apmaksā tādas īpašas polises iegādei ( nu kaut kādi vēži, infarkti un citāda veida drausmas). Tad man nav nekas pretim, es ar abām rokām par un ar mieru sākt maksāt kaut vai rīt. Bet ne jau tā - mums vienkārši trūkst naudas , tāpēc jums lūdzu - jauns nodoklis! Un neprasiet, kur mēs to naudu liksim.