Pārdomas par visu šo....
Krieviem jau vispār jebkura kara darbība ir svēta.Arī tagad ar patosu tiek pieminēti vīri kas karoja Afganistānā,Čečenos,pēc laika ''svinēs'' Ukrainā bojā gājušo piemiņas dienas.
Bet kā tad bija īstenībā?Vai karavīri ar prieku un brīvprātīgi devās karā,lai ietu bojā nez kurā psrs malā?Diez vai,tās visas ir valdību spēles,kā zinām,un armija ir tas buldozers,kas šķūrē traucējošus apstākļus.Armijā nav izvēles-tu gribi karot,vai nē.Puišus aizsūta drošā nāvē,tūkstošu tūkstošiem-un ne par ko neatbild valdības.Lai nomierinātu kaut kādu vainas apziņu-šis kolektīvās slepkavības fakts tiek pasniegts kā brīvprātīgs varoņdarbs!Savlaik noskatījos krievu filmu''Stroibat''..kas jau mazliet tuvāk realitātei parādīja,kā tapa ''uzvaras'' LTK.
Ļoti reti kurš karotājs iet karā ar prieku un ''misijas'' apziņu.Nē,vīriem vienkārši nebija izejas...ne krievu,ne latviešu,ne jebkuras citas tautības.
Tamdēļ ejot gar mūsu mazpilsētas brāļu kapiem,kur guļ ap 700 kritušo-jūtu klusu zosādu uz muguras.Neviens no viņiem nejuta prieku nomirt šeit.Un tas karavīrs,kas guļ manas mājas pagalmā....jau gadu gaitā pazudis viņa vārds.Diez vai viņš alka te nomirt un gulēt neviena neatpazīts svešā mājvietā,kur tikai mana vecmamma reizēm nolika kādu lauku ziedu.
Neviena kara uzvara NAV svinama diena,tā ir milzu masveida slepkavība,ko vadījušas un izvedušas valstu valdības. Slepkavība!Nevis varonība,nevis nāve nākotnes labā-bet slepkavība.