Nē nu tur jau tā fiška, ka ja skatās uz ziedošu ābeli dabā, tad tur viss ņirb un peld debesīs. Tāpēc jau gribējās ko tādu, kur acīs mišungs. Tā ir tā īstā pavasara noskaņa. Bet ar tiem ceriņiem es mēģināju ko tādu panākt, bet ne izdevās. Tieši to Ziedoņa noskaņu gribējās, ka galva reibst. Iznāca tā, ka vienmēr ... statiski un nogludināti. Gribējās vairāk dzīvības. Teiksim, tas grīšļu krasts arī tieši ar to nav interesants, ka daba, jābūt kaut kādai dzīvībai, bet tur ne vēja plūsmas nejūt. Bet jābūt. Es laikam par daudz cenšos, nu kā grāmatvedis, bet vajag iekšējo sajūsmu un t.t. Bet mēs pie TĀ strādājam. Galvenais, zināt, kas nepatīk, tad ir mērķis. Jā, un ar hobiju paveicās, katrs bilžuks ir kāds atklājums. Un visvairāk man patīk, ka tas nav pienākums no kura jāizdzīvo. Vienkārši gribu, - daru, negribu, nē. Bet iemācīties nav grūti, man viena paziņa kaut ko gadiem ilgi knibinājās, taisīja kopijas no foto,kas patika. Un tad vienreiz pievienojās, kādam plenēram (internetā izlasīja) - tagad turpina, bet Tāds progress, pat es uz pakaļas...! Galvenais atrast ko tādu, kas ļauj no dzīves paslēpties un ievilkt elpu.