Kaut kad, kaut kur dzirdēju frāzi "Manī ir arī sievišķā puse - mana māte bija sieviete!". Neatceros, kas bija šedevra autors, bet atceros pašu frāzi.
Man pašam vienmēr ir gribējies divus bērnus. Puiku un tad meiteni. Tāpēc, ka esmu iedomājies, ka būs kā manā bērnībā - samācīšu puiku, ka māsa jāaizstāv. Esmu gatavs faktam, ka var sanākt savādāk un no tā traģēdiju netaisīšu, vnk tā liekas baigi ok.
Esmu audzis vidē, kur pret sievietēm tiešām izturās savādāk kā pret vīriešiem - viņām palīdz nest somas, viņām atver durvis, ja viņām ir auksti, dod savu jaku. Esmu saticis dažas sievietes, kas uzskata, ka durvju atvēršana un somu nešana viņas pazemojot - ir rokas pašām, neesot nevarīgas. Nekad šito nesapratīšu - nu ko var pērties, ja labi zina, ka man to izdarīt ir vieglāk un ir pilnīgi nepatīkami skatīties, ka viņas mokās.
Nosaukt sievieti par brāķi.. Ja es to dzirdētu, būtu kašķis, ja vajag, arī kautiņš. Pat tad, ja teicējs ir pediņš un viņam sievietes kā tādas neinteresē, viņa māte ir sieviete un to faktu vajadzētu cienīt.
