Vakar ieradās jauni kaimiņi [mazdārziņi]. Tiktāl viss labi. Kaimiņiem ir suns un kaķis. Tiktāl arī viss labi.
Šodien rosos pa dārzu, ieeju mājā - mans kaķis nonāk pretī, klasiski iedodu paēst. Viņa kaut ko paknaksta, aiziet pie guļamistabas durvīm, aizdomīgā pozā pieguļas un "meaaau!". No toņa ir skaidrs: kaķu konkurence. Jautājums - kur? Aha! Tup zem manas gultas un lūr. Manējā tup pie durvīm un bezmaz runča basā "meau!". Izslotoju kaimiņieni no gultapakšas, aiz čupra aizstiepu līdz durvīm, paskaidroju, ka lielākā kaķene te esmu es, un izlaidu ar treknu Škic!
Ne pusstunda nepagāja, kad jaunkundze slāj pa mūsu dārzu ar pilnīga saimnieka tiesībām. No cilvēkiem neraustās, uz visādiem škiciem nereaģē, apguļas ēniņā uz maniem darbarīkiem un vispār neklapē ar ausīm. Manējā tikmēr slaistījās pa dārza otru galu vai mežu - kā pieklājas - apstaigā, bet ar svešiem īpaši nedraudzējas un skaidri zina, kur ir viņas teritorija. T.i. nešefo. Pārējie kaimiņu kaķi arī sajēdz, kur viņu robežas. Ja ienāk, tad no pirmā škica laižas.
Nu un tagad es gribu saprast, kā tam dzīvniekam ieskaidrot, ka šeit nevis viņa, bet es esmu noteicējs - manā mājā un manā gultā sveši kaķi netiek akceptēti. Īpaši tādi, kas acīmredzami uzskata, ka viņu vieta ir te.
Manējā ir miermīlīga, īpaši uz kašķi neuzprasās, paretam pavasarī ar kādu runci izkaujas.