Mazliet atmiņā pabālējis, bet tomēr inčīgs stāsts par ļoti uzsvērtu dzeramnaudas pieprasīšanu kādā Vīnes ielas kafejnīcā. Vīnes centrā gan bija vienkārši, samaksājām ar karti un miers, neviens neko neprasīja
Pagājušā gada augusta vakars Vīnē. Karsts. Kanālmalā , patālu no centra, pieņemama skata kafūzis, nekas dižs, bet pieklājīgs.
Galvenais gribas dzert, pasūtām ūdeni, vīrs alu. Skatos ēdienkartē, nekas īsti neuzrunā, vīrs paņem kaut kādu šniceli (karbonādi), es, kā mazāk nekaitīgu, pasta Bolognese.
Nu jā, nu biju stulba, bet tur visi ēdieni tik izteikti gaļīgi, neko neitrālāku nevarēju atrast.
Makaronus nemīlu, gaļu ēdu, bet ne pārāk bieži.
Atnes padzerties un pēc brīža mazu bļodiņu ar it kā salātiem, ne salātiem.
Bļodiņu noliek tā kā pa vidu, vairāk vīram priekšā. Vīrs sāk ēst, domādamas, ka tā būs tā karbināde, kura jāmeklē bļodiņas dziļumā zem salātiem un kartupeļiem.
Tikai vēlāk atcerējos par Kartoffelsalat, ko pasniedz bieži pie otrā ēdiena
Pienāk oberis un norāda, ka salāts esot bijis domāts man
Pēc laiciņa vīram atnes Wiener Schnitzel , man pasta Bolognese. Vēlreiz dumja - visriebīgākie makaroni ar nejauku, žļurainu maltās gaļas mērci. Man kā Bīnam gribējās to kaut kur "nolikvidēt".
Pienāk maksāšanas brīdis. Saku, ka maksāsim ar karti.
Obers atnāk pēc brīža ar lapiņu, kur uzrakstīta summa. Domājam - veclaicīga sistēma un vīrs uz tās lapiņas apakšā parakstās.
Obers tā nav ar mieru. -Nein, Sie sollten Ihre Summe drunterschreiben (nē, jums apakšā bija jāuzraksta Jūsu summa).
Tai mirklī man viss jau bija pilnīgi pofig. Vaicāju, ko viņš īsti vēlas.
Ja ēdiens esot bijis pietiekami labs, tad viņam pienākoties...
Nodomāju, ej taču tu ratā ar saviem neizsakāmi pretīgajiem makaroniem po flotski un atvaicāju - un sakiet, lūdzami, cik procenti ir ierasts, jo nezinām Jūsu pilsētas noteikumus.
Viņš nosauca un teicu, lai pievieno tos rēķinam.