kaut ko garšīgu medpersonālam

[Pūka]

Laipnām māsiņām esmu nesusi augļus/ogas - tagad zemenes. drīz būs ķirši. Dakteriem vīnu un sieru. Ar vīnu  nošāvu greizi, jo konkrētais dakteris nelieto vispār. Nu - atdos māsiņām vai vismaz sieru pagaršos. Saldumus nē.


Kafiju kādreiz.

[tuk]

Vot un tā tās jaunās māsiņas tiek pieradinātas kko papildus saņemt un izaug par dusmīgām tantām kuras bez "kaut kā" nekustina ne pirkstu

Ja pieiet pēc Tavas shēmas tad tieši otrādi -viņām jācenšas būt īpaši laipnām, lai pacients izrakstoties atstātu pateicību.
Ja pieprasa pirms, vai nepilda darba pienākumus, tas jau cits stāsts, vai ne?

p.s. baidos, ka tām meitenēm diez vai darba aprakstā bija minēta
 “radinieku apmācība slimnieka kopšanā“. Tā ja.

[ineshuks]

Vsp jau ir tikai logjiski, ka radus noinstruee, ko dariit...

Probleema ir citur- ir nozheelojami, ka personaala algas taadas, ka, sanjemot shokolaadiiti, neviljus nodomaa- labaak buutu devis naudaa... (citaats)

[true detective]

Jau vismaz simtreiz dzirdēts jautājums: vai frizierim, sētniekam, pārdevējai par labu sava darba darīšanu ar dāvaniņas dodat?? Nu cik var!

kā pateicību kaut ko ēdamu arī ārzemēs bieži vien slimnieki vai to radinieki nes. parasti torte ( sāļās, saldās) pīrāgi, klinģeri, konfektes, šokolāde, sezonā ogas ar saldējumu. ir gadījumi, kad tiek iedota noteikta naudas summa kafijai nodaļas medpersonālam,  tas gan reti. tas nav kukulis, tā ir pateicība par labu darbu. un neviens nedara darbu labi dēļ kliņģera gabala.

[Kikamora]

kā pateicību kaut ko ēdamu arī ārzemēs bieži vien slimnieki vai to radinieki nes. parasti torte ( sāļās, saldās) pīrāgi, klinģeri, konfektes, šokolāde, sezonā ogas ar saldējumu. ir gadījumi, kad tiek iedota noteikta naudas summa kafijai nodaļas medpersonālam,  tas gan reti. tas nav kukulis, tā ir pateicība par labu darbu. un neviens nedara darbu labi dēļ kliņģera gabala.

Papildinu arī no savas puses - ne tikai medpersonālam un ne tikai ēdamas lietas. Bieži vien (tas gan asv) paldies ar dāvaniņas palīdzību tiek teikts arī pastniekam, floristam, daudzdzīvokļu mājas dežurantam... Jebkuram apkalpojošās sfēras darbiniekam patiesībā. Mani darinājumi arī bieži aizceļo uz asv tieši šādiem nolūkiem.
Ā, un pavisam nesen (piestrādāju par pārdevēju) saņēmu milzīgu ziedu pušķi no norvēğu tūristes - viņa pie manis iepirkās 2 reizes un pirms prombraukšanas speciāli atnāca, lai pateiktos par labu darbu. Arī Norvēğijā viņa tā regulāri darot. Tā ka nav tā nekāda latviešu tradīcija, kā te minēja. Galvenais, lai viss nāk no sirds, nevis tāpēc, ka "tā vajag, tā pieņemts".

[itta]

Pilniigi pievienojos peedeejiem diviem postiem, kaut gan pati, ja man vienkaarsi par labu konsultaaciju atnes sokolaadi mulstu kaa maza meitene, kaut tas ir patiikami un arii pasai patiik reizeem iepriecinaat ar kaadu prezentu, jo jaukas lietas tikai vairo pozitiivo

[Nāra]

Esmu slinka pateicību devēja, pati arī nemīlu saņemt,jūtos kkā neērti. Jūtos vislabāk,kad neko nedod, bet katrs droši vien pateicības uztver citādi.
Neesmu mediķis.

[Broņa]

Kārtējo reizi manas izjūtas perfekti apraksta Nāra. Pati neprotu iedot "kukuli", kaut kāda neērtības sajūta. Bet saņemt ir vēl neērtāk, liekas, ka nez ko papildus tagad no manis gaidīs. Pilnīgā mierā jūtos, ja neviens neko īpašu nedod.

[Ezme]

Par kukuļiem un kukulīšiem...Tos dodu ,ja man vajag kaut ko ārpus paredzētā,vajag ātŗāk,citādāk utt.Par slimnīcā pieredzēto gan aplauzos aiz sava stulbuma.Nekādi nesapratu ārstējošā personāla dažādo attieksmi pret mani un palātas biedreni.Tas,ka neattapos iedot to kukuli,darīja mani garlaicīgu kā pacienti,pie kuras ārste pienāca tikai vizītes laikā ,apjautājās,kā jūtos un atbildi nesagaidījusi-aizgāja tālāk.Man pieleca tikai vēlāk-es nebiju devusi..tātad nebiju pelnījusi citādu ,ieinteresētu attieksmi.
Pati nejūtu vajadzību pēc īpašas pateicības,ja ko varu izdarīt darba laikā.Drīzāk tad izdīcu no direktoriem sev kādu lieku eiriķi svētku pusdienām.Ja nu kāds atnes šokolādi vai končas-lai tā būtu.Naudu gan nekad neesmu ņēmusi-pajautāju-vai tad es jau tik slikti izskatos,ka man vajag naudas pabalstu?Un man patiešām nevjag ne to piecīti vai desmitnieku,savām vajadzībām pietiek ar algu.

[tuk]

Kaut kā tomēr redzu atšķirību starp kukuli un paldies pateikšanu izrakstoties...

[dille]

Mazliet atmiņā pabālējis, bet tomēr inčīgs stāsts par ļoti uzsvērtu dzeramnaudas pieprasīšanu kādā Vīnes ielas kafejnīcā.  Vīnes centrā gan bija vienkārši, samaksājām ar karti un miers, neviens neko neprasīja
Pagājušā gada augusta vakars Vīnē. Karsts. Kanālmalā , patālu no centra, pieņemama skata kafūzis, nekas dižs, bet pieklājīgs.
Galvenais gribas dzert, pasūtām ūdeni, vīrs alu. Skatos ēdienkartē, nekas īsti neuzrunā, vīrs paņem kaut kādu šniceli (karbonādi), es, kā mazāk nekaitīgu, pasta Bolognese.
Nu jā, nu biju stulba, bet tur visi ēdieni tik izteikti gaļīgi, neko neitrālāku nevarēju atrast.
Makaronus nemīlu, gaļu ēdu, bet ne pārāk bieži. 
Atnes padzerties un pēc brīža mazu bļodiņu ar it kā salātiem, ne salātiem.
Bļodiņu noliek tā kā pa vidu, vairāk vīram priekšā. Vīrs sāk ēst, domādamas, ka tā būs tā karbināde, kura jāmeklē bļodiņas dziļumā zem salātiem un kartupeļiem.
Tikai vēlāk atcerējos par Kartoffelsalat, ko pasniedz bieži pie otrā ēdiena
Pienāk oberis un norāda, ka salāts esot bijis domāts man
Pēc laiciņa vīram atnes Wiener Schnitzel , man pasta Bolognese. Vēlreiz dumja - visriebīgākie makaroni ar nejauku, žļurainu maltās gaļas mērci. Man kā Bīnam gribējās to kaut kur "nolikvidēt".

Pienāk maksāšanas brīdis. Saku, ka maksāsim ar karti.
Obers atnāk pēc brīža ar lapiņu, kur uzrakstīta summa. Domājam - veclaicīga sistēma un vīrs uz tās lapiņas apakšā parakstās.
Obers tā nav ar mieru. -Nein, Sie sollten Ihre Summe drunterschreiben (nē, jums apakšā bija jāuzraksta Jūsu summa).
Tai mirklī man viss jau  bija pilnīgi pofig. Vaicāju, ko viņš īsti vēlas.
Ja ēdiens esot bijis pietiekami labs, tad viņam pienākoties...
Nodomāju, ej taču tu ratā ar saviem neizsakāmi pretīgajiem makaroniem po flotski un atvaicāju - un sakiet, lūdzami, cik procenti ir ierasts, jo nezinām Jūsu pilsētas noteikumus.
Viņš nosauca un teicu, lai pievieno tos rēķinam.   

[olgucis]

kas uz kukuļu došanu, tad tai sakarā man ir pieredze trijos gadījumos. Divas reizes, kad nedevu, vienu, kad devu. Visas trīs ar Rīgas ārstiem, pie mums provincē tas kaut kā ne visai populāri. Vismaz neko tai sakarā neesmu dzirdējusi. Visstulbākais, kad man doleca, ka no manis tika gaidīts kukulis, sapratu tikai pēc tam... un man vēl ilgi, kad atcerējos bija vēlāk bija drausmīga kauna sajūta...

Pirmā reize bija, kad braucu uz konsultācijām. Uzzinot, kur strādāju, dakterīte sapņaini nopūtās, - ak, kā man arī gribētos... Nav problēmu, nākošā reizē paņēmu līdz... Viņa jautāja,- cik esmu jums parādā. Godīgi atbildēju. Kad ieraudzīju to sejas izsteiksmi, man karstums iemetās vaigos. Bet bija  jau par vēlu. Man ar manu audzināšanu nevienu mirkli nebija ienācis galvā, ka kundze vēlās dāvanu.

Otro reizi, gadījās nepieciešamība pēc operatīvās iejaukšanās. Kad pēc nedēļas mani rakstīja ārā, dakterīte ( jau cita) izsauca uz savu kabinetu, pateica pāris atvadu vārdus un kad jau devos uz durvju pusi ar papīriem ieraudzīju to pašu pazīstamu sejas izteiksmi... palātā man jautāja - cik iedevi? Ak Kungs! kāds man bija kauns. Vēl ilgi.

Trešā reize bija jau dzīves un nāves jautājums. Vietējais ārsts, pēc visām veiktām izmeklēšanām, pateica, ka ir nesaprašanā, kāpēc mammucis ir vēl dzīvs. Ja runa iet par laiku, tad tā nav nemaz. Kaut ko vēl var mēģināt Rīgā. Oficiāla rinda trīs gadi. Ir vēl ārpus kārtas - akūtie gadījumi, bet lai tur tiktu jārēķinās ar materiāliem izdevumiem. Neko mainīt šai sakarā nevar un nav arī laika. Pēc trijām dienām mammucis jau bija slimnīcā, nedēļas beigās operēts un dzīvs kopš tās reizes jau 13 gadus. Un man nav kauna. Nemaz.

[reno]

Es esmu maksājusi, ka manu hronisko gadījumu padara par akūtu. Bet tas bija tik abpusēji lietišķi, ka nebija nekāda neērtība, nevienam es neko neatņēmu, visiem iesaistītajiem tika samaksāts. Tajā laikā taisni bija tracis par maksāšanu vispār, un ka ķirurgs paņem baigo naudu un pārējiem operācijā iesaistītajiem nedod neko.

Tvaika ielā tika dots sanitārei kabatā 2 eu katru dienu, vai tas ko līdzēja -cilvēciņam nepaprasīsi.

[olgucis]

Nē, nu vienkārši, kāpēc ir jāpazemo cilvēki. Kāpēc nevar skaidri un gaiši pateikt,- Tas jums maksās tik un tik. Un miers. Vari atļauties ļaujies, nevari, meklē citus variantus. Esam Eiropā,- interesanti, Eiropā  maksā kukuļus ārstiem, vai tikai mums tā sērga?...  Slimam cilvēkam jau tāpat izmisums un tad vēl klāt nāk tāds pazemojums.

[Mangusts]

Man arī, acīmredzot, savulaik deva mājienu, ka jāpiemaksā, lai tiktu pie akūta gadījuma, operācijai par valsts naudu - "nu nezinu, ko darīt, nevaru jūsu gadījumu pieskaitīt degošiem (aha, ko tad norīkoja uz operāciju, man arī nešķita, ka deg) utt...", taču es tādus mājienus nesaprotu, it īpaši jau tā stresainā situācijā. Ja pateiktu, tas maksās tik un tik, samaksātu, jo tāpat taču samaksāju, ja ārstējos par noteikto pilno maksu. Sliktākais, ka ļoti iespējams kaut kad atkal pie tās dakterienes būs jāiet.
Neteikšu kā Olgucis, ka šādā situācijā jūtos pazemota, taču stulbi gan.