Savā ziņā Latvijai "politikas" īpatnībām tagad ir nācis klāt vēl viens precedents, kas norāda uz apolitisku attieksmi pret politiskiem procesiem, un tas ir Belēviča atkāpšanās. Un šo procesu izceļ viņa aizvietotāja atrašana. Par veselības ministri tiek piedāvāta BKUS galvenā vadītāja Anda Čakša.

Un šeit ir Latvijas politikas paradokss.
Kā Andu Čakšu vērtēt kā cilvēku, kam jāuzņemas politiskā atbildība par Latvijas valsts politisko izvēļu īstenojumu? Patiesībā šis jautājums ir arī par pašu premjeru - Māri Kučinski, bet nu par Māra politiskajam izvēlēm atbild "valdošā koalīcija" - NA, ZZS un Vienotība. Savukārt ar Čakšu īsti tā nav, jo neviens agrāk nav izteicies, ka Čakša varētu kļūt par politisku amatpersonu, līdz ar to viņas redzējumam uz veselības aizsardzības sistēmas attīstību neviens nav pievērsis uzmanību. Tai pašā laikā, Čakša agrāk bija pazīstama kā VSIA "Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca", kurā notiek tik daudz un brīnumainas lietas. Proti, Čakša personīgi ne par ko atbildību neuzņemsies, jo viņas personiskajam politiskajam viedoklim līdz ministres postenim vispār nav pievērsta politiskā uzmanība, kaut gan viennozīmīgi nevar teikt, ka viņa nav "pavāļājusies" Latvijas "medicīnas sistēmā".
Patiesībā šim pārdomām par politisko atbildību un bezatbildību "veselības ministrija" nebūs nozīme, jo aizejot Belēvičs ir apsolījis lielas lietas, kuras tagad paliks jaunajai ministrei, kurai nu bus jālec jau braucošā vilcienā un jāmēģina izvēlēties pareizās sviras. Bet šeit vienalga gribas atgriezties pie
politiskās atbildības, kas ir Latvijas politiskās sistēmas neizprastais bērns, gan politiskā atbildība, kuru uzņemas dakteris Zatlers izdodot lēmumu nr. 2, gan tam sekojošais Valda Dombrovska izklupiens pēc Zolitudes Maximas sabrukšanas, gan patiesībā arī tagad Belēviča aiziešana no ministra amata. Tie ir piemēri, kad politiskā atbildība tiek izmantota, lai "noshēmotu" un novirzītu uzmanību no galvenā - klasiskais "ķeriet zagli" manevrs. Proti - galvenais jautājums jau ir par Māra Kučinska valdības spēju vispār kaut ko izdarīt! Un vai Māra Kučinska valdības ilglaicība nebūs atkarība no 12.Saeimas politiskā "status quo" citu variantu neiespējamība? Proti, gumijas stiepšana jo esošā koalīcija nespēj neko vairs citu piedāvāt? Bet ne par to pašlaik ir galvenais jautājums, bet gan par politiskās atbildības jēdzienu vispār - par politiķiem, kuri tādi ir atklāti un publiski. Vai patiešām kādam bija nojausma kā Čakša gaida Belēviča atkāpšanos, lai turpinātu viņa lietu? Un vispār, pieņemsim, ka šovakar Kučinskim ir palicis slikti pēc pusdienām, un viņš noliek valdības vadītāja pilnvaras. Kurš bez Piebalga var viņu aizstāt (jo Piebalgs var visu!)?
Latvijas neattīstītītajā politiskajā vidē nav rezerves kandidātu un publiski neviens tāds nav, bet katrus nākamos kandidātus uzrunā "zoodarzā". Latvijā ir ļoti lielā pelēkā ekonomika, bet nav pelēkās (shadow) valdības, kas uzņemtos pienākumu kritizēt un oponēt pamatvaldībai. Līdzīga problēma ir Saeimas vēlēšanu kandidātiem. Vai bez esošajiem Saeimas locekļiem jūs varat nosaukt kaut vienu Saeimas kandidātu nākamajām velēšanām, kuram būtu jēga lasīt un kura aktivitātēm būtu jēga sekot?