Man jau visu patīk caur manis pašas prizmu skatīties. Tātad - dzīvi baudu, augstākā izglītība un panākumi karjerā ir, uzskatu sevi par inteliģentu, ceļoju, patīk dažādas aktivitātes, par to gaumi jau visgrūtāk izteikties, bet gribētos domāt, ka ir. Kā noskaidrojām iepriekš, mantkārīga laikam neesmu, jo pirmkārt mani interesē pats vīrietis, ne viņa maka saturs. Pie nosacījuma, ka tas maka saturs nav galīgi tukšs. Humora izjūta ir, saprotu gan melnu, gan baltu humoru. Ēst gatavot protu, kaut gan noteikti mans sapnis nav katru vakaru pēc darba stāvēt pie plīts. Ak jā, neesmu arī pārāk veca, 31 gads. Nav ne vīra, ne bērnu, ne mājdzīvnieku (mājvieta gan ir). Un esmu ļoti apmierināta ar savu dzīvi. Re, baigā reklāma man pašai sev sanāca.
Un ko tu ar mani tādu darītu? Zem tupeles mani pabāzt nevar, man sava galva uz pleciem. Pie plīts stāvēt nepiespiedīsi, ja negribēšu. Bet es gribēšu attiecības ar vīrieti. Attiecības es-vīrietis. Arī pie nosacījuma, ja vīrietim ir bērns, negribēšu justies vienmēr, ka vispirms bērns un viņa vēlmes un tikai tad es. Piemēram, es vēlēšos kaut kur doties, bet tu pateiksi, ka nedosimies, jo meita tur negrib doties. Tas galīgi nebūs mans. Vai tu maz spēj nodalīt savu tēva lomu no vīrieša lomas, pie šīs situācijas, kad tu tik ilgu laiku meitu esi viens audzinājis? Un vēl svarīgs jautājums - vai meita arī būs gatava pieņemt, ka tēva dzīvē ienāk vēl kāda sieviete?
