Ēdot zivis, piena produktus, olas - organismam absolūti nekā nepietrūkst.
Kādreiz gadus 7 biju veģetāriete, iesākumā gan vairāk vegāne.
Nebija ne vainas, bija jāatrisina veselības problēma, tīri labi izdevās, lai arī daļa ārstu šausminājās un biedēja.
Tad sapratu, ka normālam cilvēkam arī kaut kāds saturs vajadzīgs, it īpaši mūsu platuma grādos dzīvojošajiem gaļa un zivis ir piemēroti produkti.
Zivis ēdu, kad ir iespēja. Svaigi gatavotas. Taisni žēl, ka vīrs nav makšķernieks.
Gaļu tagad ēdu, bet - ne gluži katru dienu. No tiem senajiem laikiem, kad sapratu, kādi sū ir cīsiņi, sardeles, desas, cenšos tos nelietot vispār.
Lielākā daļa seno laiku cilvēku it kā ēda visu, tikai nevarēja visu dabūt vai atļauties.
Gaļu cilvēkiem kārojās, bet tas nebija ikdienas ēdiens. Lopus katru dienu nekāva un žāvējumus, sālījumus katru dienu pie dienišķās putras vai kartupeļiem klāt nedeva.
Salduma bija ļoti maz - ogas mežā; uz svētkiem, lieliem godiem - kāds kārums. Medus nebija vienkāršiem ļaužiem dabūjams.
Par svaru un veģetārismu. Man ir tā jokainā īpašība, ka organisms katru reizi noreaģē uz pārsteiguma momentu. ja kaut kas kardināli izmainās - tad jā.
Otrreiz mēģinot to pašu, viņš, gudrinieks, pasaka - nē, uz šito vairs neuzķeršos

Man arī nepatīk savas pārliecības acīs bāzēji. Kas vienam der, otram galīgi nē. Un varbūt pēc brīža pats rīkosies pilnīgi pretēji sevis sludinātajam

Bija mums fantastisks seminārs. Organizatore bija parūpējusies arī par jauku kafijas galdu pārtraukumos, kaut viņas pienākums vispār nebija mūs barot.
Un viens skuķēns, pārskatot visu, nobrēcas - kā, un veģetāriešiem nekā nav!?!???
Uz galda bija ūdens ar citronu, tēja, kafija un fantastiski svaigi, smaržīgi divu veidu pīrādziņi.
Organizatore samulsusi atteica - atvainojiet, neiedomājos, jā, man tas būs jāņem vērā.