Nevaru nedarīt. Ja vīrs mazgā traukus, man jāēd no apkaltušiem. Ja es neizravēju dārzu, pēc nedēļas tur ir džungļi. Ja es nenopelnīšu, elektrībai nepietiek. Vīrs bezdarbnieks, bet mājas darbus ignorē. Esot vecs un noguris. Ja es par to elektrību nesamaksāšu, tad problemas būs man, jo atbildība mana, vīrs ar pagātni, visu atstāja bijušajai, ar vienu čemodānu un urbi aizgāja. bet viņa ir interesanta. Ja atradīs, ko pieprasīt, pieprasīs. Viņu bērns pieaudzis, pats pelna. Bet es zinu pietiekoši lai mums būtu dalīti īpašumi, kā ar vīru vienojāmies (viņa ideja). Tātad mana problēma.
Es viņiem neko neizjaucu, jau bija šķīrušies. Iepazināmies, saskaloja man smadzenes. Muļke biju, ticēju. Kādu sapņu princi varēju gaidīt savos 30+. Kādu laiku bija labi, māju sākām celt, kādreiz pelnīju vairāk, tagad tikai neiebūvētie materiāli stāv. Reģipsis kaudzē. Tā arī dzīvojam saspiedušies puspabeigtā, visur dēļi, naglas. Cik es uzmundrinu kaut ko paturpināt, tik ir. Ja nekustos, viņ arī ne. Ir runāts. Nekas nemainās. Risina krustvārdu mīklas.Gribas izmest no mājas, bet aukli nevaru atļauties. Tagad faktiski nabagi esam. Cik nopelnu, tik ir. Tuvumā nekā jēdzīga nav mazpilsētā. No vienas puses strādāt par vēdera tiesu nav vērts, bet vismaz mājas darbus apdarītu. Nopļauj zāli. Pus stundu pagalma vidū. Visas malas aizaugušas, sētmalā nātres. Kartupeļus kolorado ēd nost. Trīsreiz nolasija, apnika. Cik varu, tik lasu tagad jau kāpurus, kas grūtāk. Varu "atpūsties", bet visi darbi mani gaidīs, ar procentiem. Sākumā stāstija, cik ļoti gribējis māju, ar bijušo viņiem bija māja, bet kopā ar sievas vecākiem, tur baigie kašķi bijuši.
Apnika viņam stāstīt, cik viņš čakls. Sākumā daudz darīja, vēlāk nemanāmi visu man atliek. Man labāk sanākot. Ko es varu darīt, ka man sanāk? Izlikties par tizlu un samierināties ar šķībām durvīm, kas neveras ciet, plikiem vadiem pie rozetes vai šķību aizkaru stangu? Bērni lien virsū man. Dienu ar tēti bijuši, vakarā man virsū, jo no tēta tikai "nelien". Ko es varu nedarīt? Drēbes bērniem nemazgāt? Nelāpīt? Atbraucu vakarā labākais krekls pa pagalmu novazāts. Nemāku samierināties ar to, ka man atkal jādomā, ko viņiem vilkt, lai skolā neapsmej. Dumji nav, lai ari ar problēmām, nabagi gan. Es varu tikai meklēt, ko vēl nopelnīt. Ietaupīt nevaru. Ko ietaupu vienā ietā, to palaiž otrā. Kartupeļus izrakt slinkums, makaroni ātrāk. Tas, ka makaroni par naudu, ir pie vienas vietas. Man tikai stāsti par to, cik kādreiz pelnījis. Pieņmet to, ka tagad nepelna, nevar. turpina dzīvot pagātnē. Kaut loterijas biļeti butu nopircis!
Pilnīgi visu viena nevaru. Pārcelties uz dzīvokli nevaru, tad jāīrē, bet tas ir dārgi. Mājiņa ciematā ir lēti un dārzs.
Mēģināju saņemties un izdomāt vēl kādu papildu darāmo, no kā vismaz prieks būs. Tagad uzrakstīju par "bet tu nedari, atpūties, nekas nenotiks, ja neizdarīsi". Problēma tur, ka man neizturēs nervi ātrāk. Par to vai nekas nenotiks arī ir jautājuma zīme. It kā jau nenotiks. Tikai dabūšu izdarīt visu tik un tā. Ar procentiem. Kamēr mazi bija mēģināju bērnus pie darba iemācīt. nesanāca. stāsti cik gribi, rādi, cik gribi, viss pa gaisu un salauzts. Vienu laiku kaut ko mēgināja. Tad saprata, ka labāk līdzināties tētim.
Labi, paldies. Parunāju un sapratu, ka nevajag man neko. Nevaru.