Bet sportistiem, kas pa pirmo desmitu ik pa brīdim ņemas, principā tā arī ir - Plēsniekam, Samoilovam/Šmēdiņam, BMX...
Peldētājiem, lielai daļai vieglatlētu, nu viņiem situācija varētu būt citādāka. Vienīgi diezvai atdevi var vērtēt tikai pēc tā ir vai nav medaļas.
Manuprāt, ļoti labs viedoklis iz feisbuka. Autore Inga Ieviņa:
"Tā kā par sportu
Pagājušajā nedēļā Latviju skāra milzu traģēdija – Latvijas olimpiskā komanda atgriezās no Rio bez nevienas medaļas! Kauns! Izgāšanās! Kurš vainīgs? Vai tiešām atkal visi izspruks cauri nesodīti? Vai nu vainīgie tālu jāmeklē – skaidrs, ka Štrombergam priekšā nogāzās visa olimpiskā komiteja, skaidrs, ka Palameikai par sportu atbildīgais ministrs roku nogulēja, skaidrs, ka pludmales volejbolistiem Vējonis bumbu no rokām ārā nepareizajā virzienā pūta. Nu par Poni pat nerunāsim, tas mums tagad kā sugas vārds visiem, kas nepareizajā laikā un nepareizajā vietā, vēl tos 25 eiro kā sāli uz svaigām brūcēm uzbēra... Ar funkcionāriem viss skaidrs. Bet ar to, protams, nepietiek taisnības noskaidrošanai. Kāda radioklausītāja visiem nezinīšiem paskaidroja, ka pie tādas olimpiskās izgāšanās vainīgi ir tikai un vienīgi tērpu dizaineri – šitādas latvju zīmes! Skaidra lieta, ka Dievs par tādu bezkaunīgu pagānismu ņēma un atriebās pēc pilnas programmas visai latvju tautai!
Man jāatzīstas, ka par lielu sporta fani es sevi varētu nosaukt tikai galējas prāta aptumšošanās brīdī. Patiesībā man ir tik rezervēta attieksme pret lielo sportu, ka skaļi par to nemaz nedrīkst runāt, lai tumšos vakaros nebūtu jābaidās no mājas ārā iziet. Pirms daudziem gadiem man kāds pieredzes bagāts treneris teica, ka sports kā fizkultūra ir labs, ko nekādi nevarot teikt par profesionālo sportu... Tiesa, šobrīd šis pats cilvēks trenē lielajā sportā savu paša meitu
Bet varbūt tieši tāpēc, lai pasargātu... Bet olimpiādi es laiku pa laikam tomēr paskatos, arī hokeja čempionātu (katru 2.spēli, bet tomēr...). Ar to mans sporta līdzjutēja gars top pilnībā paēdināts. Bet tas nenozīmē, ka asinis nesāk vārīties, kad visapkārt dzirdu par prātam neaptveramo olimpisko „izgāšanos”. Pirmkārt, mani tracina visi tie dīvānā sēdētāji, kas ir tikpat profesionāli aizsargi, uzbrucēji, vārtsargi, treneri, šķēpmetēji, svarcēlēji kā TV kanālu pārslēdzēji. Otrkārt, nosodīt tos, kuri pēc būtības ir labākie, būtu pilnas tiesības tikai tiem, kuri paši savās jomās ir sasnieguši izcilību. Vai tu savā darbā strādā par 150%, lai būtu labākais kasieris, skolotājs, žurnālists ne tikai savā ciemā, bet visā pasaulē? Nē? Tad muti ciet un rokas aplausiem par sportistu sasniegumiem vaļā. Treškārt, es varbūt neko daudz no sporta nesaprotu, bet tik daudz nojaušu, ka visi nevar būt pirmie. Ja uz olimpiādi brauktu tikai tie, kam zelta medaļa jau kabatā lidmašīnas salonā, tad tas pasākums izskatītos pēc lauku sākumskolas klasesvakara. Vai tad olimpiāde nav tādi kā sporta svētki, vai tad tās nozīme nav tās vērienīgumā? Man nav žēl ne centa nodokļu naudas, ka uz olimpiādi dodas visi, kas spējuši pārkāpt sev pāri, lai sasniegtu olimpisko normatīvu. Un, ja tā viņiem vienlaikus ir iespēja pasauli redzēt – jo labāk! Viens no man saprotamajiem lielā sporta argumentiem ir miers pasaulē. Ja futbola spēle kādam cilvēku baram, kam testosterons kauktin kauc pēc šaujamā vai dūru vicināšanas, ļauj „tvaiku nolaist”, lai būtu (Krievijas/Anglijas nesenā tikšanās līdzjutēju tribīnēs, gan šim argumentam liek bālēt, bet tas nu tā). Otrs lielais arguments varētu būt – iedvesma. Bet tad nu, lūdzu, pasakiet, kādu iedvesmu sportot dod fakts, ka 10.vieta pasaulē (!) tiek nosaukta par lielāko izgāšanos?
Vakar Latvijas Radio „Krustpunktā” viesojās sporta zinātāji, lai vienotos par vainīgajiem olimpiskās izgāšanās sāgā. Esot nevis vainīgie jāmeklē, bet cēloņi tādai nelaimei, tā studijas viesi nolēma. Ojārs Skudra ieteica rīkoties kā Fidži – atbalstīt tikai vienu sporta veidu, kas padodas un netērēties ar tiem, kur pēdējās vietas. Valdis Valters rājās Murjāņiem un visiem sporta vadītājiem, ka Latvijā ,lūk , strādājot kā viduslaikos, redz, Krievijā, piemēram, jau sen ar augstākajām tehnoloģijām pētot, vai no tā jaunā cilvēka sanāks medaļnieks vai nē. Ar tiem, kam kaut kādas gēnu kombinācijas rezultātā nav cerību, nav ko ķēpāties. Patiešām lieliskais raidījuma vadītājs Arnis Krauze sarunas noslēgumā uzdeva apzināti provokatīvu jautājumu – varbūt vajag pievērsties jomām, kur Latvijai ir panākumi, piemēram, zelta medaļu nupat ieguva IT jaunais spīdeklis, bet sportam atļaut tādā čika laikā, kā saka, atpūsties. Te nu beidzot raidījuma viesi vienojās vienā frontē, ka tādu muļķību sen nav dzirdējuši. Bez sporta nebūšot dzimstības, veselas sabiedrības, nākotnes, gudru prātu... Es tikai gribētu zināt, kāds asiņainai cīņai par medaļām un gēnu atlasei sakars ar dzimstību un sabiedrības veselību kopumā?
Ziniet par ko es sapņoju, domājot par veselu sabiedrību? Par sporta treneri, kurš sezonas noslēgumā tikpat ļoti (pat vairāk) kā par viena sava audzēkņa rekordu, priecātos par klases resnīti, kurš mācību gada laikā iemācījies skrienot tikt vaļā no tauku uzkrājumiem un ar prieku dodas uz sporta stundu nevis uzvaroši nes ārsta zīmi pēc katrām iesnām. Par bērnu sporta skolām, kurās varētu mācīties (!) nodarboties ar sportu visi, kas to vēlas, lai būtu veseli, nevis tie, kam īstie gēni un izpildīti iestājnormatīvi. Par mums, skatītājiem, kas justu līdzi, novēlētu veiksmi un saprastu, ka 10.vieta pasaulē NAV izgāšanās. Sportists, pirmkārt, ir cilvēks nevis pūļa izklaidei izdzīts gladiators."
