Pilsētā, kur dzīvoju, nesen notika šokējoša slepkavība/ it kā terorakts - cilvēki bija salikuši ziedus, sveces, vēstules. Man netraucē. Uzskatu, ja cilvēkiem ir sajūta, ka tās piemiņas lietas/vietas ir vajadzīgas, lai jau. Netiesāšu nevienu, kurš zaudējis tuvinieku, draugu vai citādi dārgu cilvēku, un pēkšņi sāk uzvesties, cituprāt, nepieņemami utt. Galīgi neesmu iecietības paraugs, bet šādos mirkļos cenšos būt saprotoša, pat ja kaut kas kaitina. Es vispār uzskatu, ja kādām sāp tā, ka liekas, ka var pa sienām staigāt, tad viņam ir atļauts viss. Nu, gandrīz viss..
