Mēģināšu izklāstīt savas pārdomas.
Manuprāt vīrietis te tomēr lielāks egoists. Notiek vienošanās, kuras rezultātā:
Sievietei:
1) jālieto hormonālā kontracepcija (jautājums, cik tā ietekmē-neietekmē sievietes vēlāko veselību, iespēju ieņemt bērnu citās attiecībās -?)
2) sievietei jāveic aborts neplānotas(?) grūtniecības gadījumā (kas noteikti ietekmēs iepriekš minētos argumentus - sievietes veselību un auglību).
Vīrietim:
Reāli nav jādara nekas, var baudīt mīlas priekus, jo ar sievieti viņi ir vienojušies, jo vīrietis uzskata, ka ar lielu varbūtību bērns piedzims slims...
Tā arī nesapratu to viedokli par vazektomija saistību ar impotenci. Vismaz interneta dzīlēs atradu šādu skaidrojumu:
"Vazektomija neietekmē vīrieša seksualitāti. Tā neiespaido vīrieša libido un erektilo funkciju. Vīriešiem, kuriem veikta vazektomija, nav konstatēta erektilā disfunkcija. Pēc vazektomijas vīrieša organismā turpinās vīrišķo hormonu producēšana, kas nodrošina dzimumtieksmi, erektilo funkciju un ejakulāciju (atšķirība ir tikai tā, ka spermā nav spermiju). Vīrieša dzimumfunkcija var pat pastiprināties, jo zūd raizes par grūtniecības risku partnerei. "
Tātad vīrietis nav bijis ar mieru realizēt pat varbūt izdomātus draudus savai potencei, bet sievietei bija jābūt gatavai riskēt ar savu veselību un auglību...
Acīmredzot tas radīja sievietes aizvainojumu un spītu...
Un vēl, ja cilvēki nemainītu savu viedokli, tad visi, kas apprecējušies, tiešām dzīvotu kopā "līdz nāve mūs šķirs".