Nu un tagad pagriežam to bildi otrādi.
Tu gadus 3 ar džeku kniebies. Kniebiens OK, ģimenei tā īsti nepavelk, da ij pašai veselības problēmas, nu nafig ar bērnu aplaisties - ne gribas, ne īsti prātīgs solis - pašai diagnoze nav cukurs, pārmantojamības iespējas tuvu 100%, plus vēl lērums alerģiju fonā. Galu galā - pilni bērnunami ar nabaga bērniņiem, ja nu dvēsele ieraudāsies. Vienojaties ar džeku, ka šis prezervatīvus lietos, paralēli vēl var bik kalendāru pavērot, galu galā hormonālā ne tuvu nav cukurs, džeks par prežiem nestreso, sak, nav problēmas, man gumija netraucē. Izrunājat, ka sīci ne un ne, ja nu sanāks sūdi, tad mūsdienās aborts nudien nenozīmē mūžīgo neauglību. Normāli, viss kedā.
Te kādā jaukā rītā tu ar palielu šoku konstatē, ka pāris mēnešus nemanītās mēnešreizes nav tavu gļukaino olnīcu izklaides, un visas pārējās izjūtas arī nav īsti kairināto zarnu šaizes, bet klajā tekstā - tu esi stāvoklī. Mēnesī teju jau ceturtajā, kad vairs nekas nav glābjams.
Kasi bizi, sak, klau, mīļais - a kā tā? Mēs tak izsargājāmies?!
Aber šis mīļi smaida, - ai, es prežus ar šķērītēm sagriezu, man ļoti bērnu gribējās...
Nu, kurš cūka? Sieviete, - ka uzticējās un kniebās? Vai tomēr vīrietis, kurš šo palika zem tanka?
Tipa - gan jau šai mātes instinkts pamodīsies, lai tik dzemdē un uztur. Bērns jau nav vainīgs, ka papucis cūka.
A?