Krūšturu sakarā atcerējos kādu pasenu gadījumu no krievu laikiem, kad strādāju kādā sadzīves pakalpojumu kombināta grāmatvedībā. Tajos laikos nebija ne miņas no kaut kādiem nebūt datoriem un visu kantori apkalpoja viena mašīnrakstītāja. Mašīnrakstītāja bija viens unikāls gadījums, tāds padzīvojis sievišķis ar švilpi, tendēts uz vīriešiem, amizieri un intīma rakstura fantāzijām. Bet strādāja, kā ložmetējs. Tā kā mammis nepārtraukti lidinājās fantāzijās pa mākoņiem, paretam gadījās apbrīnas vērti darba garadarbi.
Tajos laikos, rīkojumiem, kuri bija saistīti ar finanšu līdzekļu apgrozījumu bija nepieciešams arī galvenā grāmatveža paraksts. Tā lūk, kādā dienā dzirdam no g.grāmatveža kabineta kaut kādu smilkstēšanu, gandrīz raudas un saucienu,- Skuķi, es ģībstu... ! "Skuķi" skrien glābt vadību... Šamā ar vienu roku turas pie sirds ar otru vicina kaut kādu lapeli kur apakšā parakstu joslā smuki uzrakstīts - "Главный бюзгалтер". Visi bija uz pakaļas. Galvenais, ka direktors jau automātiski parakstījis un šam tagad jāskaidro, kālab dokuments jāparaksta otru reizi. Pārrakstīja, protams. Galvenā atvelkas no direktora, prasām, ko viņa šim paskaidroja. A da neko,- atbild, - Pateicu, ka krūšturi, protams, lietoju , bet nebija uzrādīts kādu izmēru.