Patīk ļaužiem pavētīt pūralādes, izvelkot kādu nedaudz ievecējušu dārgumu. Bet, ak tu sātans, tas bēniņos atrastais gadžets ir bez instrukcijas, jo nostāvējies un pasen aizmirsts. Un šajā punktā ļautiņš sāk pielāgot atradumu pēc savas saprašanas, jebšu īsto pielietojumu nezina, bet to meklēt neļauj paaugstinātā pašapziņa. Citi, stilu lauzdami un mutē skatīdamies, velk līdzi.
Tā nu viena otra zirglieta nonāk brošas vietā.
Tik sēri ir nolēcies arīdzan nabaga vārdiņam "jebšu*", kurš tiek stilīgi sprausts pierastā "jeb" vietā [par atšķirību starp "jeb" un "vai" šoreiz neraudāšu, - tas tā kā būtu pamatskolas vielā atrodams].
Kad kārtējais "jebšu", nevietā gozēdamies, manu krūmu valodnieka aci pakutina, tad nespēju neatcerēties anekdoti.
– Jānīt, pasaki, lūdzu, teikumu, kurā ir saiklis "jebšu".
– Geņas tante aizgāja dir..t...
– Bet, Jānīt!!!, kur tur ir "jebšu"?
– ...jo paņēma līdzi avīzi, jebšu lasīt viņa nemāk.
*jebšu – pieļāvuma saiklis, pakārtojuma saiklis, sinonīms saikļiem kaut gan, lai gan, kaut arī, lai arī
[http://www.uzdevumi.lv/p/latviesu-valoda/9-klase/valodas-kultura-4925/re-05ca7ff1-5ba2-4e09-90c9-dbeee3578cde]