Nedaudz mana viedokļa par Cammas viedokli. Interesanta interpretācija par notiekošo.
Es visu laiku domāju, ka esmu precējusies ar pieaugušu cilvēku, bet izrādās, ka man ir vēl viens mazulītis, kam ir pilnas tiesības spārdīt kaķi, jo nav ar karotīti pabarots, kamēr es esmu ārā ar otru - mūsu kopējo bērnu.
Man, protams, visa diena paiet forumos. Pusi dienas te visi brīnās, kāpēc esmu pazudusi un neatbildu, bet, kad mana mamma pārnāk no darba un grib ņemties ar mazo un man ir laiks, es kļūstu par forumu vistu, kas neko citu nedara. Pilnīgi loģiski.
Paklupt pār kaķi, kas mierīgi guļ pietiekamā attālumā no ceļa, turklāt no virtuves uz istabu, pēc tam, kad piedegšanas fakts jau ir konstatēts, nevis no WC uz virtuvi glābt kartupeļus, ir interesanti. Īpaši interesanti ir tas, ka lai pakluptu, ir speciāli jāpakāpj solis kaķa virzienā un jāatvēzē kāja, pašam paliekot stabili vertikāli. To, ka aizsēdējies telefonā, pats pateica, ja būtu bijušas problēmas ar vēderu, diez vai viņš tik muļķīgi būtu atrunājies ar sēdēšanu telefonā.
Par RS darbinieku labsajūtu uztraukties ir lieki - man ir mamma un pie viņas vienmēr var atbraukt, man arī tam nav nepieciešams sabiedriskais transports, tā, ka es ar savu divgadnieci, kas ir gana gudra, lai zinātu, ka jāspiedz ir tieši tēta klātbūtnē, jo tad tētis sadusmosies, nevis pacietīgi mācīs, ka visu dabūt nevar un, ja mamma nedos kāroto, pats iedos. Ja vīra nav mājās, man ir pilnīgi normāls bērns. Savu reizi jau nākas paklausīties spiegšanu, piemēram, skaidrojot, ka kaķa kastīte rotaļām nav domāta, vai, ka galdautu no galda nost neraus vis, bet tās ir pāris minūtes un mazā saprot, ka nekas nebūs un aiziet pie savām rotaļlietām.
Tā kā klonēt sevi, lai vienlaicīgi varētu gatavot ēst, gludināt vīram kreklus un vākt pa grīdu katru lelli un grabuli, es nevaru, nekas cits neatliek, kā pēdējos vākt vien dažas reizes pa dienu, nevis katru reizi, kad mazā kaut ko nomet. Es gan no rakstītā noprotu, ka Camma savam vīram, ja viņai tāds ir, skrien pa priekšu ar sarkano paklāju, jo nevar taču pieaudzis cilvēks atjēgt, ka viņam mājās ir bērns un tāpēc arī rotaļlietas, kuras viņam netraucē, tieši otrādi - ir ko mētāt, kad kārtējo reizi noraustās internets, iespiedzas bērns, neizdodas uzvarēt spēlītē vai ir vēl kādi tik pat nopietni iemesli būt niknam.
Nezinu, kāds viņš ir darbā, bet veikalā vai kādā citā sabiedriskā vietā arī izpaužas. Mierīgāk, nekā mājās, bet ir. Lietas pa gaisu nelido, bet agresiju neslēpj.
