Zināt zinu un viņš joprojām ar to nodarbojas, bet, redzot kopējo nostāju, ka es noteikti nabadziņu apspiežu un viņam tam vairs nav tik daudz laika, kā agrāk, jo gan jau, ka es, maita, vispār viņu no mājas nelaižu ārā, neredzu jēgu par to runāt. To, ka viņš jūsu acīs ir nabaga cietējs un nav jābrīnās, ka savu apspiedēju nu jau pat sist sācis, esmu sapratusi. Kaut kā neinteresē, jo ne jau viņš bija tas, kam ar bērnu jāiet ārā pastaigāties, neatkarīgi no laikapstākļiem, lai princese uz zirņa varētu izgulēties. Ne viņam bija jādomā, kādā formātā lai pasaka savu sakāmo, kad to jau vairs vispār nevar atlikt, lai nesadusmotu otru un atkal kaut kas neaizlidotu pa gaisu. Ne viņam bļāva virsū, lai liek mieru (Ne tik pieklājīgos tekstos), tajās retajās reizēs, kad tika palūgts kāds sīkums, pat tad, ja viņam ir brīvdiena, izgulējies, paēdis un visu dienu likts mierā - vienkārši spēlīte kompī nokārusies. Es saprotu, ka tik un tā es esmu maita, jo esmu pa reizei palūgusi, lai aiziet līdz 200m attālumā esošajam veikalam pēc piena vai kāda dārzeņa, kas pietrūkst ēdiena pagatavošanai, nevis ņēmusi bērnu un gājusi pati (Atstāt viņu ar bērnu divatā man jau kādu laiku ir bail) vai paprasījusi, lai pa ceļam uz/no darba ieskrien aptiekā un kaut ko nopērk. Kaut kādas nenormālas man tās prasības un pie tam vēl gan jau katru dienu no rīta līdz vakaram es viņu terorizēju, nevis pēc iespējas neesmu nemaz mājās, lai netraucētu. Es to jau sapratu, tāpēc izvēlos ar dažiem šo tēmu vairs neturpināt.
