0 lietotājiem un 1 viesis lasa šo tēmu.
Viņš joprojām pats nezina, kāpēc esot tā uzvedies visu šo laiku, bet noteikti labošoties. Pats neesot pamanījis, par kādu kretīnu kļuvis.
Gan jau zina. Tikai kaunās/ baidās/ negrib atzīties. Lai gan vīriešiem tas mēdz būt raksturīgi, ka savas kļūdas grūti atzīt un kur nu vēl par cēloņiem runāt. Kamēr sieviete sevi izanalizēs krustām un šķērsām.
Paradokss, ne? Kad jāšķiļ pa seju vai kaķim, kad rupji jālamājas, tad kauna nav, kad vaina jāatzīst, tad tik kautrīgi, nu, tik kautrīgi kļūst
Jā, var teikt, ka paradokss. Parādi man vīrieti, kurš ir gatavs analizēt sevi un savu uzvedību. Pats.
Pafantazēsim - ja nu šis savlaicīgi, pirms epohālās roku palaišanas būtu vērsies pēc palīdzibas, kāds tad izvērstos šis attiecību diskurss?
Viņš tiktu pie seksa
Kur ta? Ar ko ta? "Mīļums" te dveš no abiem. Vienam atklāts, otram slēpts.
Bet tad abu mīļuma izpausmes tiktu apspriestas, jo tā pļauka kā melnais caurums ir deformējusi laiktelpas struktūru un iesūc sevī visus pret daiļo dāmu vērstos argumentus.
Nekas taču nenotiktu. Abi dzīvotu, kā dzīvojuši - viņš klaigātu, svaidītos un spārdītos, viņa klusētu un ietu ar meitiņu pastaigāties laukā no mājas