Viktorīna. Man senai bijušajai, kas kaut kur bez manas ziņas pa divi lāgi aizprecējusies, jau 4 bērni un vienai nesenai ilgbrūtei, abām vienādi vārdi. Abas sen nav komunicētas ne tā, ne šitā. Nu lūk, zvana telefons, skatos, aha - Kristīne, nu tik būs ampeļi, nenocietusies tomēr. Šī saka, nav laika gari muldēt, jaunākais puņķojas, man VIŅA JĀIZRUČĪ, jāaiziet otrajam uz skolas sapulci. Nu lab, aizies. Nu apsēžos klasē priekšā, man sirdzapziņa tīra jo neatminos, ka kas būtu uzdots. Pāris solus apakaļam nosēžas solīds kungs padusē iežmiedzis apskrandušu profesortipa portfeli un pats ar milzu acenēm. Zubrila, vien vārd sakot. Ierodas učene, iekasē no mums kaut kādu fondu naudu un sākās - puiši klasē puļājas ar minikaķenēm, visiem tēviem tiek izdalīti konfiscētie lietiskie pierādījumi un munīcijas paraugi. Visi velnēni tiek nosaukti uzvārdos, mani nenosauc. Turpinu koķetīgi smaidīt učenes virzienā, elpoju dziļi, visi papīri tīri un ja kas, te es esmu un te manis vairs nav. Pēkšņi man no aizmugures uzbrūk ar šāvienu. Učene nepamana, es nogaidu, palūru atpakaļ - profesors terorists izrādās! Nu es babāh - tam pretī, šis man babāh akal, es šim. Pauze, učene vēro, tad aizgriežas un profesors akal babāh un precīzi garām, jeb nē, kurš vairs analizēs - tieši pa učeni. Kapa klusums. Profesors lec kājās, joņojot man garām, ar vārdiem "Fiksi laižamies", sagrābj mani aiz piedurknes un izrauj ārā no klases....
Jautājums. Es vispār uz pareizo skolu aizgāju?
