Vakar es uzrakstīju, bet neieliku. Noklusēju. Bet šodien gan ielikšu. Jo "Taa besiishanaas mantas peec " būtu viena ziemas jaka desmit gados? Nuja, varēju staigāt vasaras vējjakā un kādu džemperīti pavilkt apakšā. "Taa skrieshana peec vairaak, vairaak" ir bikses par 5 centiem no humpalām vai prieks, ja kāds atdod to, ko pašam nevajag? Dižā manta ir elektrības rēķina apmaksa? Bērnu barošana bērnudārzā? Daudzpadsmit gadus veca mašīna [sabiedriskais izmaksā tikpat vai vairāk]? Saprotu jau, ka katrs spriež pēc sevis - un vairākums tomēr ēd kūkas, ja nav maizes, bet "nav, ko vilkt mugurā" lielākajai daļai īstenībā ir "negribas vilkt aizpērno jaciņu, jo apnikusi", tikai pēc tiem "nav naudas [negribas atteikties no friziera un kosmētikas]" un "nav ko vilkt mugurā [jo viss skapī ir nemoderns]" spriež par visiem. Un kaut kā sitiens zem jostasvietas sanāk.
Zin, kāpēc es "būvēju māju"? Nekurienē, krievu, pusbomžu un dzērāju pusapdzīvotos dārziņos, kur rudeņos siro zagļu bandas, pārsvarā no tā, ko var samangot no citiem kā būvmateriālu pārpalikumus? Nelegāli, jo solījies arhitekts uzmeta, bet cīnīties tālāk man pagaidām nav ne spēka, ne naudas.
Jo tas ir daudz lētāk, nekā īrēt dzīvokli pilsētā [pat ne Rīgā], kur jebkādu finanšu problēmu gadījumā es palieku uz ielas. Te es varu nomaksāt gadā tik, cik īrēts dzīvoklis maksā pusmēnesī. Iebūvēt to, kas dabūts. Vai neiebūvēt neko. Lai arī te man ziemā jārokas 100 m līdz "centrālajai ielai vienas mašīnas platumā" [un vēl jautājums, vai tā būs iztīrīta].
Ēst ir ko? Ir. Jo neatodu parādus, lai gan vajadzētu. Un ir vasara ar zāli.
Labs vīrs? Pieņemsism, ka ir. Paklusēšu pēc labākajiem padomiem forumā un sieviešu žurnālos.
Ak skaudība? Valdības sileslāču miljoni man ir pie kājas. Bet tas, ka tie ir no maniem nodokļiem sazagti [ko man nepietiek zināšanu un nekaunības nokrāpt] un tas man nepatīk - tā būtu tā skaudība un nenovīdība?
Visi veseli? Kaut nu tā būtu. Roku un kāju esamība ne vienmēr nozīmē veselību.
Var jau bakstīt acīs, ka "bet es, bet man, kā slimība mainīja vērtību izpratni" bla bla bla. Tā slimība pati uzsūcās? Kad pēkšņi pārstāji domāt un rēķināt, ko bērniem bāzt mutē un ko vilkt mugurā, ko maksāt par elektrību un pārējiem komunālajiem pakalpojumiem [tas tāds sīkums, paši samaksāsies, var arī nemaksāt, tā tak nicinātā manta]? Vai tomēr pēc pamatīgiem rēķiniem medicīnas iestādēm un bariņa atbalsta personāla? Un tās pašas nicinātās naudas izdošanas - jo bija, ko izdot?
Protams, pateikties par to, ka katra cenšanās pakāpties augšup no sūdu bedres rada atkritienu atpakaļ par vismaz diviem pakāpieniem, un meditēt Latvijas ziemā plikai zem egles es vēl neesmu iemācījusies. Laikam garīguma par maz.
Nuja, karma tāda.