Man šķiet, viss vienā ķīselī sakults.
Neīdēt un negausties, bet rīkoties jau var arī bez karmas piesaukšanas.
Bet - kamēr horizontālais līmenis (pamats zem kājām) nebūs nodrošināts,
fig par vertikālēm domāsi, ja vien neesi Māte Terēze...
Man pat šķiet, ka kaut kur šajā forumā tas aņuks jau ticis pieminēts, bet atkārtošos vēlreiz. Faktiski ne aņuks pat, bet fābula drīzāk.
Brauc nomiegojies onka agrā pirmdienas rītā tramvajā uz darbu, stangu aptvēris, un domā garo domu: kāda man suņa dzīve - sieva sterva, darbs riebīgs, priekšnieks maita, alga niecīga, naudas nav utt., utt... Sēž sargeņģelis uz pleca un pieraksta blociņā - tā, sieva sterva, darbs riebīgs, priekšnieks maita, alga niecīga, naudas nav... Vot nesaprotu, priekš kam viņam šito vajag?! Nu bet, ja reiz vajag, tad vajag...
Ko es visu laiku pūlos pateikt... Vārdi un domas nav nodalītas no realitātes, tās formē mūsu realitāti. Un tā horizontāle, tas pamats zem kājām, nevar nodrošināties, ja tu pats nemitīgi "pasūti" sev visas iespējamās nebūšanas un neveiksmes. Vārdi un domas ir primāri - visu laiku atkārtojot, ka naudas nav, nav, nav, ir pilnīgi veltīgi cerēt, ka tā jel kad varētu rasties klāt - sargeņģelis ir pierakstījis, un viņš gādās par izpildi.

Pozitīvas domas nav luksuss, kam pievērsties aiz labas dzīves, kad nekā cita vairs nav ko darīt, tas ir, rupji sakot, līdzeklis un instruments, kā ietekmēt savu realitāti pozitīvā virzienā. Tieši - ietekmēt realitāti, nevis aizmālēt sev acis, lai s*ds pēc vaska izskatītos.
Es tiešām nezinu, kā izteikties vēl skaidrāk.