Manuprāt vispār nav ētiski apspriest un burbuļot, kas kuram pienākas, kas nepienākas.
Ne mums lemt, kuram būs dzīvot, kuram ne, kurš pavisam bezcerīgs.
Cilvēks var būt jauns, perspektīvs, situēts, kopts un izskatīgs, piedevām gudrs un vesels - bet tāds riebeklis - un tad sabiedrībai no viņa ir milzīgs labums?
Attiecībā uz ļoti apaļajiem - lielākoties primārās ir psiholoģiskās problēmas - kad ar ēdienu aizstāj emocijas, apēd skumjas, sāpes, nemīlestību un vientulību. Nedomāju, ka ir viegli dzīvot, citu apsmietam, atgrūstam, kad citi no tevis vairās un bieži pat vecāki kaunas. Bieži pie vainas ir jau no bērnības samīdītā pašapziņa, mazvērtības sajūta.
Ieraugot krietni korpulentu cilvēku - jūs nodomājat :
1. tfū, kā norijusies,
2. labi, ka es tāda (s) neesmu
3. tādam vēl valsts līdzekļus šķērdēt
4. dzīvo tak labi, maita, dzīvo... re, kā pietiek naudas, ko šitā katru dienu pieklocēties
Es nezinu, kā izmainīt sistēmu, lai visiem pietiktu, lai visi būtu apmierināti un visiem būtu labi.
Viens no tiem mazajiem, kaitinošajiem "pozitīvajiem" teikumiņiem - manos spēkos nav apgaismot visu telpu, bet manos spēkos ir ienest tur vienu sveci un apgaismot kaut nelielu laukumu, lai tur nebūtu bezcerīgi tumšs.