Es te iečiepstēšos - kāpēc vispār jaunieša (-tes) vietā jādomā, ko darīs ? Neizdosies, un atkal mamma būs vainīga.
Atceros sevi - to, ko gribēju, jutu, ka man nebūs tik daudz iekšā, tad paņēmu rokās programmiņu (-as) ar visām augstskolām un specialitātēm un skatījos cauri.
Šis tas patika, bet paskatījos- iestājeksāmenos fizika, ķīmija, bioloģija - tfū. Skolā es tā kā labi mācījos, bet, kad nobeidzu videni, nodomāju - nekad vairs šitos.
Paldies Dievam, ka pietika prāta neaiziet uz latviešu filologiem. Man patika latviešu literatūra, padevās ko uzskricelēt, bet vienā smadzeņu krokā pavīdēja gudra doma - un pēc tam ko? Učene?
Beigās tāpat izvēlējos ko nepraktisku

Vienlaicīgi zinu, ka pār savām izvēlēm esmu atbildīga tikai es pati.
Neviens mani nebakstīja un nekādus padomus nedeva. Paldies par to!
Vispār pārliecīga auklēšanās ir ļoti bīstama. Viens no meitas izteicieniem pusaudža vecumā bija - "ļauj man būt".
Mierinājumam varu pateikt, ka ļoti daudzi izlemj pēdējā brīdī, pat pēdējā vakarā. Tagad vispār tik ļoti daudz iespēju, neaptverami. Nu nepatiks iesāktais, vienmēr iespēja mainīt, bet tās jau būs paša izvēles.
A ko, teiksiet, ka bērni nav "krusts"? Ar negulētajām naktīm, raudāšanu un slimošanu. Ar dzīvi četrās sienās, ja nav nevienas auklēt kāras vecmāmiņas.
Un vēl tik jaunai, kad tikko viens krusts - skola - aiz muguras? Kad tad vispār jaunību izbaudīt?
Vēlāk jau, protams, labi, kad bērni paaugušies un pati vēl jauna, bet sākumā...
Man bija gluži pretēji. Apprecējos knapi 22 gadus sasniegusi un laiks mājās ar bērnu - man tas šķita fantastiski. Lielākoties riktīga atpūta, kad daudz vari pavadīt svaigā gaisā, pastaigāties, ratiņus stumdot, vēlāk, kad jau bērns bišķi lielāks, vēl labāk. Kamēr biju mājās, pieskatīju arī māsas sīkos, spēlējām teātri, darījām dullības, ko visu ne. Interesants likās tas laiks.